ĪSUMĀ:
- Rezultāta uzskaitē agrīnā vecumā saskata risku bērnam agri zaudēt motivāciju sportā
- Bez rezultāta skaitīšanas mierīgākā gaisotnē spēlēt tiek visi komandā iekļautie bērni
- Treneriem atteikšanās no sekošanas rezultātam paver iespēju koncentrēt bērnu uzmanību apmācības tēmai
- Izšķiroša var būt vecāku nostāja – lielā mērā viņi finansē trenerus un sporta nodarbības
- Vēlme visu mērīt ar rezultāta mērauklu, speciālista skatījumā, varētu būt padomju laika domāšanas palieka
Florbolā vadošajiem klubiem nav mērķis uzkarināt bērnam kaklā U-8 zelta medaļu, saprotot, ka viņiem vajag labu spēlētāju un klubā masveidību, Latvijas Televīzijas "Sporta studijai" teica treneris un Latvijas Florbola savienības (LFS) valdes loceklis Mārtiņš Maķevics.
"Līdz ar to gribas vairāk iesaistīt bērnus, nevis kaut kādus tikai izredzētos," paskaidroja Maķevics. "Gribas tiešām mācīt, audzināt tā, lai viņi rezultātu rāda tad, kad tas ir jārāda, nevis U-8 vecuma grupā."
Savukārt Latvijas Futbola federācijas (LFF) tautas futbola attīstības speciālists Norberts Spriņģis saskata risku bērnam zaudēt motivāciju, sacenšoties jau agrākajā vecumā.
"Ja bērns jau līdz jauniešu vecumam piecas reizes ir bijis Latvijas čempions, iespējams, ka šim bērnam vairs nav motivācijas tiekties vēl tālāk, jo viņš visu it kā ir sasniedzis. Viņš jau ir bijis Latvijā čempions," teica Spriņģis.
Florbols un futbols Latvijas sportā ir pionieri – šajos sporta veidos jau ilgāku laiku bērnu vecumā rezultātu oficiāli neskaita un nenosaka uzvarētājus ne turnīros, ne kopvērtējumā.
"Noteikti viens no iemesliem ir tas, ka treneris tomēr laiž laukumā visus spēlētājus," plašākas bērnu iesaistes pozitīvos aspektus uzskaitīja Maķevics. "Mazajās grupās, U-8, U-9 mums pat ir obligātās maiņas. Divas minūtes, tad signāls, iet nākamie laukumā, un tādējādi visi spēlētāji tiek laukumā. Neatkarīgi no tā, kāds ir tavs līmenis, tu tiec spēlēt."
Arī LFF futbola attīstības speciālists Spriņģis uzsvēra, ka turnīros bez kopvērtējuma bērni iegūst vienlīdzīgāku spēles laiku.
"Viņi nonāk situācijā, ka visiem ir iespēja uzspēlēt. Jo pēdējā spēle tev neizšķirs neko," uzsvēra Spriņģis.
Florbola treneris Maķevics atzīst, ka bērniem spēles rezultāts nav noslēpums, jo skaitīt viņi māk.
"Bet nav tā spiediena, ka tagad kāds sabojāja kopējo čempionāta tabulu, mēs netiksim play-off vai vēl kaut kas," paskaidroja Maķevics. "Nekas tamlīdzīgs, vienkārši viena spēle aiz otras, katrā koncentrējamies uz savu labāko sniegumu. Un, ja tev kāda zvaigzne ir jānoliek malā par to, ka ir pārāk agresīvs vai par daudz zīmējas un nekoncentrējas tam, kas ir jādara, tev nav sajūtas, ka, ja es viņu noņemšu malā, tad mēs, iespējams, zaudēsim. Tas ir otrajā plānā, svarīgākais ir tā audzināšana, mācību tā brīža mērķis, ko mēs gribam sasniegt."
Florbolā šī sistēma ir jau septiņus gadus, futbolā – piecus gadus, un, lūk, arī secinājumi, ko tas ir devis.
"Man kā trenerim lielākais bonuss ir tas, ka varu koncentrēties uz to, kas mums šobrīd ir jādara," teica florbola treneris Maķevics. "Mēs piemēram, šobrīd mācāmies, kā pareizi uzsākt uzbrukumu, un aizsardzībā mācāmies, kā pareizi presingot. Neatkarīgi no tā, cik bumbiņas šķērso vārtu līniju, mēs fokusējamies uz to un koncentrējamies uz tām lietām."
Savukārt LFF futbola attīstības speciālists Spriņģis uzsvēra, ka palielinās bērnu skaits futbolā un pieaug arī iesaistīto treneru skaits.
"Jo iespējams, ka tas ir viens no motivatoriem, ka tā nav tikai un vienīgi cīņa par medaļām," sacīja Spriņģis. "Treneri mierīgāk uztver treniņu procesu, mierīgāk uztver spēles. Bērni, iespējams, turpina ilgāk nodarboties ar sportu ikdienā."
Ja Norvēģijā rezultātu neskaitīšana bērniem ir noteikta ar likumu, tad Latvijā katra federācija paredz savus noteikumus.
Šobrīd vienotas sistēmas nav, bet vismaz idejas par to sāk rasties.
Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) prezidents Einars Fogelis atteikšanos no rezultāta uzskaites bērnu sacensībās uzskata par vēlamu attīstības virzienu.
"Personīgi mans skatījums – ļoti pareiza pieeja, un šis process, jāsaka, nav nekas jauns. Jau pirms gadiem 20, 25 – es vēl toreiz strādāju pilnīgi citā pozīcijā, mēs ņēmām šos norvēģu piemērus," teica Fogelis. "Šo jautājumu pārrunājot, man federācijas ir teikušas, jā, teiksim, viena federācija apbalvo visus bērnus, kas piedalās, cita federācija saka: "Mums viņu ir tik daudz, mēs nevaram visu to pavilkt finansiāli, lai katram to balviņu iedotu." Bet tas ir jautājums, kas jārisina kopā ar ļoti svarīgu spēlētāju visā šajā procesā – ar bērnu vecākiem."
Futbola skolas "Metta" ģenerālsekretārs un jaunāko bērnu grupu treneris Ģirts Mihelsons atceras, ka viņa nepilnus sešus gadus vecā meita kādā turnīrā nobijās no pretējās komandas aurojoša pārstāvja.
"Tajās septiņās minūtēs, kuras viņa pavadīja laukumā, [viņš] visu laiku auroja: "Sit, sit!" Uz savējām [kliedza]. Meita teica: "Tēt, varbūt ar šīm mēs vairāk nespēlēsim?" Tas nav normāli – kāds prieks, kāda brīva lēmumu pieņemšana, procesa izbaudīšana? Ja viens visu laiku kaut ko kliedz, un nesaprotam, ko."
Vecāku jautājums ir ļoti svarīgs, jo tieši viņi lielā mērā finansē trenerus un bieži pieprasa rezultātu.
Jautājums, cik kategoriski. Ģirts Jeske ir divu zēnu tēvs, un viņa vecākais dēls Tims Adrians deviņu gadu vecumā trenējas futbolā.
"Es uzskatu, ka līdz 10–12 gadiem tas slieksnis ir nedaudz par augstu, kad nav rezultāta, jo tam rezultātam ir jābūt," savu viedokli pauda Ģirts Jeske. "Protams, nav jābūt četrgadniekam, piecgadniekam, sešgadniekam, bet ir kāds brīdis, es teiktu, kādi astoņi gadi, kad tam rezultātam jāparādās. Kad viņi tomēr par rezultātu spēlē. Bet tas atkal ir atkarīgs, ar kādu mērķi vecāki sūta bērnu uz sportu un kā viņi paši reaģē uz neveiksmēm, kas veidojas sporta laukumā. Ja tu bērnam centies iemācīt, ka no neveiksmēm mācies, celies augšā un ej uz priekšu, un atkal gribi kļūt labāks, manā skatījumā tas ir OK. Bet, esot futbola spēlēs, es redzu, ka ir vecāki, kuriem tas reāli pieklibo un kuri tiešām grib tikai vienu – tā ir uzvara. Tā atkal tas nevar būt, tas arī nav pareizi."
Iesaisties ceļā uz "Patieso uzvaru"
Raksti LTV Sporta redakcijai
E-pasts: [email protected]
WhatsApp: +371 27001983
Arī Mihelsons saskata, ka apmēram no 10 gadu vecuma jau ir bērni, kuri pastiprināti vēlas sacensties.
"Bet mums tad ir viņi jāmotivē uzvarēt ar tiem paņēmieniem, ko viņi tiešām trenējas spēlēs. Nevar būt tā, ka mēs pie katras kļūdas viņus nosodām par to, ka viņi ir uzdrīkstējušies atspēlēt vārtsargam, apspēlēt aizsardzības zonā un kaut kur kļūdījās, un tādā veidā ielaida savai komandai vārtus," teica Mihelsons. "Ja mēs akcentējam viņu darbības kā prioritāti, tad viss būs kārtībā un pašai sacenšanās būtībai nav nekas slikts. Jo bieži vien pēc tam vēlāk, ja mēs šo iniciatīvu sacensties apslāpējam vai nogalinām, un sakām: "Nu, galvenais mums ir piedalīties", nu, dzīvē tā nav, vai ne? Viņiem ir jāsaprot, ka dzīvē arī būs sacenšanās. Ir jāsacenšas, ir jābūt labākam ar kaut ko par kādu citu. Pretējā gadījumā tu vienkārši nebūsi tajā pozīcijā."
Valmieras Olimpiskā centra mentālās sagatavošanas treneris Guntis Jansons gan ir pārliecināts, ka
ne viena vien trenera un vecāka pieejā ir saglabājušās padomju laika domāšanas paliekas.
"Mēs esam visi izauguši Austrumu skolas ietekmē. Galvenais ir rezultāts – krosiņu skrienam, vemdams aiz stūra pēc tam, vai tev labi vai slikti. Ja ir rezultāts, ir atzīme, ja nav rezultāta – nav atzīmes. Pavisam vienkārši," sacīja Jansons. "Mēs caur savu izpratni par sportu, kādā mēs esam auguši, mēģinām apzināti, citreiz pat neapzināti to nododam bērniem."
Mihelsons saskata, ka daļa bērnu 9–11 gadu vecumā vēl arvien nav gatavi vai nevēlas sacensties. Viņiem vajagot radīt nedaudz vieglāku līmeni, kur bērni vienkārši izbauda procesu.
Lielākā daļa sporta veidu Latvijā arī bērnu vecumā nosaka labākos – pasniedz čempionu kausus. Tomēr galvenais, ka diskusija ir sākusies un ar reāliem piemēriem, ka var darīt citādāk.
