Uz sarunu Latvijas Televīzijā neatnāca virkne sporta sabiedrības pārstāvju – gan atbildīgu, gan mazāk atbildīgu, attaisnojoties gan ar tiešām objektīvu nevarēšanu, gan ar to, ka labāk publiski nerunāt, un gan jau kaut kā situācija tiks atrisināta. Uzaicinājumam uz sarunu "Sporta studijā" atsaucās Latvijas Riteņbraukšanas federācijas ģenerālsekretārs Toms Markss un sporta žurnālists Dainis Caune, kurš bijis arī Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atjaunošanas grupas dalībnieks.
"Sporta studijas" Naivais jautājums
Kur ir sporta sabiedrības balsis mūsu riteņbraucēju un tenisistu aizstāvībai? Vai sportistiem un federācijām tomēr nevajadzētu vienoties kopīgā atbalstā šiem sportistiem?
Interesants piemērs aizvadītajā nedēļā bija Lielbritānijā. BBC ēterā netika izlaista turienes futbola leģenda Gērijs Linekers par izteikumiem tviterī imigrācijas politikas kontekstā. Visi kolēģi iestājās pozā: “Ja ne Gērijs, mēs laukumā, proti – studijā, nedosimies.” Nu Linekers ir atpakaļ.
Tā ka tādā veidā kaut ko var panākt. Kāpēc mēs neko tiešām nedzirdam no Latvijas sportistu puses? Jā, runā iesaistītās federācijas, bet ne vairāk. Protams, mēs varam akceptēt to, ka sporta vadības darboņi šiverē pa valdības gaiteņiem un mēģina situāciju atrisināt diplomātiskā veidā, bet kur jūs esat, dārgie sportisti? Es ļoti gribētu dzirdēt jūsu balsis.
Ar līdz galam nesaprotamu vēstījumu situācijas skaidrošanā nedēļas nogalē iesaistījās izglītības un zinātnes ministres Andas Čakšas ("Jaunā Vienotība") padomnieks Ainars Bagatskis, un izskatās, ka esam vairāk ukraiņi nekā paši ukraiņi.
Ne tik skaļi un strukturēti, kā varētu sagaidīt no visas sporta sabiedrības, bet Riteņbraukšanas federācija ir aizstāvējusi savējos sportistus. Sadarbības līgums starp Latvijas Olimpisko komiteju un Latvijas Riteņbraukšanas federāciju paredz aizliegumu piešķirt valsts budžeta līdzekļus sportistiem un sporta darbiniekiem, ja tie piedalās sporta sacensībās, kurās piedalās arī Krievijas Federācijas vai Baltkrievijas Republikas sportisti neatkarīgi no to statusa un starptautisko sporta federāciju noteikumiem un lēmumiem, tai skaitā arī neitrālā sportista statusā.
Dāvids Ernštreits: Sarunu gribētu sākt sarunu pēc būtības – vai ir problēma?
Dainis Caune (D.C.): Jā, ļoti liela problēma.
Toms Markss (T.M.): Viennozīmīgi ir problēma.
D.C. Tas nozīmē, ka daži sporta veidi tiek pasludināti par nevēlamiem. Riteņbraucēji nevar ietekmēt to, vai "Tour de France" notiks vai nenotiks tādēļ, ka tur neitrālā statusā piedalīsies daži profesionāļi, komandās būs kāds krievs vai baltkrievs. Elementāri. Problēma kaut vai tāda kā Indianvelsas tenisa turnīrā, kur cīnās Aļona Ostapenko. Ja nekļūdos, viņa ir ukraiņu izcelsmes vismaz daļēji, un spēlē kopā ar ukrainieti Ludmilu Kičenoku. Viņas uzvar, sekmīgi cīnās. Tātad,
pēc LOK viedokļa, tenisistes tādā veidā atbalsta karu Ukrainā, rīkojas prettiesiski.
Šajā situācijā ir diezgan skaidri jānošķir – par šo situāciju var runāt, valsts var veidot savu politiku, bet šajā brīdī, kā viss notika, Tom, kā sportisti to lēmumu uzzināja?
T.M. Viņi to uzzināja no LOK paziņojuma. Viņi e-pastā saņēma paziņojumu tieši tajā pašā laikā, kad Latvijas Riteņbraukšanas federācija. Manuprāt, tas notika dienu pirms Jāņa Dombura raidījuma, kuru mēs visi labi zinām, kurā arī tie ministres izteikumi aizgāja. Protams, sportistiem pietrūka daudzmaz skaidrojošas informācijas: ko tas nozīmē, kādas tam ir sekas? Viņi tika nostādīti fakta priekšā: "Jūsu dalība starptautiskajās sacensībās, ja tajās piedalās Krievijas un Baltkrievijas sportisti, nav atbalstāma un pieļaujama."
Ko darīt? Likt riteni nost un iet mājās?
T.M. Riteņbraukšanā un, es zinu, ka arī tenisā un, iespējams, arī citos sporta veidos, nav citas izejas. Tu nevari kvalificēties olimpiskajām spēlēm, pasaules čempionātam. Būtībā ir tā, kā tu saki – jāliek ritenis nost un jālaiž kājām.
D.C. Tenisā jau tieši tāpat. Ir svarīga vieta rangā, kuru var iegūt "Grand Slam" un līdzīgos turnīros. Ir viens paradokss –
Latvijas Olimpiskās komitejas viens no pamatuzdevumiem ir nodrošināt un veicināt Latvijas sportistu dalību olimpiskajās spēlēs. Tagad viņi divos sporta veidos to principā aizliedz vai bremzē.
Es pieļauju, ka ir kādas galējas situācijas, kad varētu rīkoties kaut kā līdzīgi, kaut gan esam runājuši par to, ka boikots līdz šim vēsturē pēc būtības neko nav devis. To apstiprina arī daudzas sporta leģendas. Būtiski šķiet piebilst arī to, ka Toms Skujiņš ir bijis spiests publiski paziņot, ka viņš ir iestājies par palīdzību ukraiņiem, pats piedalījies palīdzības vākšanā un bijis ļoti skaidrs savos publiskajos vēstījumos arī līdz tam. Tāpēc var saprast, ka reputācija – tas nav maz.
Toms Skujiņš vēršanos pret Latvijas sportistiem uzskata par atlētu iekļaušanu kara atbalstītājos
T.M. Viņam sāp.
Mūsdienu sportā, profesionālā vidē – jebkurā sabiedrībā, kur ir kādas vērtības, reputācija uz spēles – tas ir nopietni...
D.C. Neapšaubāmi. Klīst tādas runas, ka Starptautiskās Slēpošanas savienības vadība arī apspriež iespēju ļaut piedalīties zem neitrāla karoga Krievijas un Baltkrievijas slēpotājiem sacensībās. Tas nozīmē, ka ar to brīdi Patrīcija Eiduka kļūs nevēlama Latvijas sportā. Par ko? Kāpēc?
Tā vietā, lai Olimpiskā komiteja cīnītos vai kārtotu lietas un mēģinātu vienoties ar starptautiskajām federācijām, viņi padara par grēkāžiem sportistus.
Tā ir šantāža būtībā, ar ko patlaban nodarbojas LOK.
Arī iepriekš citātā par galveno grēkāzi tiek nosaukta izglītības un zinātnes ministre, kura varbūt nav pietiekami kompetenta sportā, visādi var gadīties. Mēs tagad sporta vidē ļoti daudz sačukstamies vai spekulējam par to, ka ministre nespēj atkāpties no saviem vārdiem un viņai ir jāpalīdz iziet no šīs situācijas. Es gribu nedaudz lūgt restaurēt notikumu secību, jo pirms viņas izteikumiem jau faktiski bija paziņojums no sporta vides.
D.C. Es pilnīgi piekrītu. 1. februārī tika publicēts paziņojums LOK mājaslapā.
T.M. Un izsūtīts arī sportistiem...
D.C. Ar līdzīgu tekstu, kas pieprasīja šādi rīkoties sportistiem. Izglītības un zinātnes jaunā ministre, neapšaubāmi nebūdama kompetenta sportā un neizprotot šīs smalkās nianses, to paķēra kā cīņas karogu, nezinot, kas īsti patiesībā slēpjas aiz tā visa. Tagad jau LOK tēlo, ka viņi nav nemaz vainīgi, ka ministrija spiež, ministre vainīga.
Vai ar federācijām konsultējās par šīm situācijām, kas ir katrā individuālā gadījumā, jo nevar tik sarežģītā jautājumā iemest visus vienā maisā, pēc vienas sistēmas risināt?
T.M. Nē, tādas konsultācijas, lai prasītu mūsu situāciju, nebija. Tieši pretēji – mēs paši vērsāmies, mums bija Latvijas Olimpiskās komitejas Sporta veidu komisijas sēde, kurā es pats uzdevu [LOK prezidentam] Žoržam Tikmeram jautājumus, skaidroju un vērsu uzmanību, ka pie šāda regulējuma mūsu sporta veidā nav iespējama kvalifikācija. Toreiz tas traktējums vispār bija ļoti stingrs, ka tu vispār bezmaz vai tiec mests ārā no Olimpiskās vienības, esi valstij nevēlams. To varēja iztulkot ļoti plaši un dažādi, bet būtība bija vēl kategoriskāka nekā šī brīža regulējums par pabalstu apturēšanu uz laiku.
Tur bija iekļauta arī treniņu darba līdzekļu iesaldēšana?
T.M. Tur vispār bija jautājums, vai viņiem būtu jābūt Olimpiskās vienības sastāvā. Tas regulējums tobrīd vēl nebija. Situācija bija tāda, ka mēs pacietīgi gaidījām šo regulējumu uzlabošanu. Bija progress, es konsultējos gan ar [IZM Sporta departamenta direktoru] Edgaru Severu, devu viņam mūsu priekšlikumus. Viņš arī tos uzklausīja. Tāpat arī ar Olimpisko komiteju. Mēs aicinājām LOK valdi uz Latvijas Riteņbraukšanas federācijas padomes sēdi, lai skaidrotu LOK pozīciju un vienotos par kopīgu rīcību, pirmkārt, atbalstot mūsu sportistus. Mēs esam aizmirsuši pašu galveno lietu, kāpēc ir gan federācija, gan Olimpiskā komiteja, gan viss, kas ar sportu asociējas, par sportu atbild.
Mēs esam sportistu dēļ, lai mēs būtu atbalsts sportistiem, lai mēs būtu plecs viņiem, nevis, lai mēs meklētu iespējas, kā viņus sodīt.
Aļona Ostapenko nav plaši komentējusi situāciju, tomēr ārvalstu medijiem teica, ka izvēle viņai ir turpināt spēlēt tenisu pēc pašreizējiem noteikumiem vai beigt karjeru.
Izšķiršanās Aļonai Ostapenko ir skaidra – spēlēt Sieviešu Tenisa asociācijas (WTA) tūrē vai beigt karjeru
Par Aļonu vēl noteikti ir fons piebilstams – viņa no 14 gadu vecuma ir spēlējusi Latvijas izlasē. Teniss ir sporta veids, kur pasaulē labākie ļoti bieži, zinot savu kalendāru un saudzējot veselību, nepārstāv valsts izlasi. Aļona ir to darījusi kopš pusaudžu gadiem un ir gatava spēlēt, kamēr kustēsies. Šis ir ļoti personīgi...
D.C. Neapšaubāmi. Man liekas, ka kopumā Latvijas Olimpiskā komiteja pēdējā laikā nodarbojas ar šantāžu un destruktīvu darbību.
Jautājums par sporta sabiedrību. Riteņbraucēji cīnās, bet cik daudz atbalsta ir publiskajā telpā? Tom, tu esi sadzirdēts, jo esi publicējis vēstuli ar piemēriem, ka ukraiņi piedalās tajās pašās sacensībās, kur tagad latvieši nevar...
T. M. Jāsāk droši vien no paša sākuma, ko esam darījuši pašā saknē, kad ministres paziņojums iznāca. Mēs uzrakstījām vēstuli ministrei, arī Olimpiskajai komitejai novīzējām, kurā mēs plaši skaidrojām situāciju. Tas bija jau gandrīz pirms pusotra mēneša. Pusotra mēneša laikā šis regulējums joprojām ir, paši redzat, kādā stadijā. Mēs gaidījām līdz brīdim, kamēr šīs sankcijas reāli tiks piemērotas. Atbalstu, ko esam sajutuši, un vispār kaut kādu interesi par mums – būtībā tas ir bijis pēdējās nedēļas laikā. Varu tikai paslavēt arī jauno Saeimas Sporta apakškomisijas vadītāju Dāvi Daugavieti, kurš arī aktīvi ar mums konsultējās, interesējās par situāciju. Nezinu, protams, cik viņam no savām pozīcijām ir viegli to ietekmēt, bet viņš to saprata, un es ceru, ka viņš atbalsta mūs.
Mani interesē tāda sabiedriskā stāja. Dakteriem tas arī velkas 30 gadus un uzlabojumi ir minimāli, bet tomēr mēs dzirdam: "Mēs streikosim!", skolotāji saka: "Mēs streikosim!" Ko dara sportisti?
D.C. Tā ir tā federāciju nabadzība, arī niecīgās sponsorēšanas iespējas. Zināmā mērā attiecīgu likumu vaina, kas neveicina privātuzņēmējus sponsorēt sportu. Līdz ar to federācijas ir ārkārtīgā atkarībā, īpaši no tās pašas Olimpiskās komitejas un Izglītības un zinātnes ministrijas. Kaut arī neliela nauda, bet tā ir vienīgā garantētā. Tā var būt lielāka, var būt mazāka, var nebūt gandrīz nemaz, un visi par to ļoti uztraucas. Ļoti vienkārši. Diedziņš, aiz kura tiek raustītas federācijas.
Pēdējos pāris gados ir bijis lielais jautājums, kas vispār Latvijas sportā būs galvenais valsts naudas apsaimniekotājs. Vai tā būs – kā līdz šim – Latvijas Olimpiskā komiteja? Tas arī ir ļoti kutelīgs jautājums, kāpēc nostāja ir tāda, kāda tā ir. Latvijas Olimpiskajā komitejā ir arī Atlētu komisija, kuras sastāvā paradoksāli, bet ir Toms Skujiņš...
LOK Atlētu komisijas vadītāja Gunta Vaičule aicina nepielīdzināt Latvijas sportistus kara atbalstītājiem
Man liekas tā ir tā balss, ko mēs gribētu no sportistiem un sporta sabiedrības dzirdēt. Gunta to diezgan precīzi definēja...
T.M. Tieši tā. Te nav runa par kaut kādiem naudas ieturējumiem. Te ir runa par daudz ko plašāku. Tas, ko arī Gunta saka, ka sportisti grib būt sadzirdēti. Gan federācijām, arī mūsu [riteņbraukšanas] un jebkurai federācijai, būtu jābūt ļoti aktīvai, gan, protams, vēl jo vairāk arī Olimpiskajai komitejai. Es redzu, ka Olimpiskās komitejas loma ir būt kā advokātam jeb starpposmam starp ministriju un sportistiem, federācijām.
Tas ilgstoši, godīgi sakot, ir arī bijis tā...
T.M. Bet šī situācija parāda, ka tas līdz galam nestrādā.
D.C. Nav jau runa tikai par profesionāliem sportistiem, arī par amatieriem. Daudzos olimpiskajos sporta veidos par olimpiešiem kļūst īsti amatieri, kuriem šis finansējums ir daudz nozīmīgāks. Pārāk tiek kultivēts uzskats, ka sports ir tikai naudas pelnīšanai. Visos sporta veidos tā nav.
Paldies, es ļoti ceru, ka viss šis nepaliks tikai gaiteņu sarunās, jo šeit ir jārunā atklāta valoda. Tie lielie dūži lai runā arī publiski un atzīst savas kļūdas.
