Bērnu sporta skolu vietā akcents uz klubiem: Igaunija iet Baltijas valstīs atšķirīgu ceļu

ĪSUMĀ:

• Latvijā un Lietuvā sistēmu balsta sporta skolas, Igaunijā – sporta klubi, kas balstīti kopienas idejā.
• Igaunijā saskata paaudžu atšķirīgus viedokļus attieksmē pret sporta skolu sistēmu.
• Klubu finansēs Igaunijā lielāko daļu nodrošina pašvaldības.
• Sporta iesaiste Kultūrkapitāla fondā ļauj Igaunijā nodrošināt būtisku finansējumu arī sporta pasākumu rīkošanai.

Sporta sistēma Lietuvā balstās līdzīgi kā Latvijā – sporta skolas ir izretinātas pa visu valsti. Lauvas tiesu sporta skolu finansējuma nodrošina pašvaldības, ko papildina vecāku līdzmaksājumi par treniņiem. Basketbols, kas masveidīgākā sporta statusu pēdējos gados ir zaudējis futbolam, bet joprojām pilda Lietuvas nacionālās identitātes lomu, arī balstās sporta skolās. Piemēram, tagadējā Kauņas "Žalgiris" basketbola skola, agrāk pazīstama kā Arvīda Saboņa skola, apvienojās ar pašvaldības uzturēto akadēmiju, lai iekļautos vienotā sistēmā.

Esošajā modelī pastāv arī privāta veida iestādes, tomēr tas vairāk sastopams Viļņā un Kauņā. Interesants ir hibrīdmodelis peldēšanā – Lietuvas Peldēšanas federācija daļēji uztur privātus klubus, kas organizē gan treniņprocesu, gan sacensību rīkošanu.

Savukārt Igaunijā ir būtiski jaušama Ziemeļvalstu ietekme. Bijusī igauņu vieglatlēte un tagad Vieglatlētikas savienības sporta direktore Kristela Berendsena sarunā ar Latvijas Televīzijas "Sporta studiju" uzsvēra, ka valsts ir mērķtiecīgi meklējusi iespējami labākos piemērus.

"Atbildīgie par sporta sistēmu Igaunijā, ko jumta līmenī veido Kultūras ministrija un Olimpiskā komiteja, ir padziļināti pētījuši Skandināvijas valstu, Islandes piemērus, kā viņi strādā," teica Berendsena. "Es teiktu, ka mūsu kopējā attieksme un filozofija par to, kā attīstīt sportu Igaunijā, ir ņemta no Ziemeļvalstīm."

Būtiskākā atšķirība no Latvijas un Lietuvas – Igaunijā ir klubu modelis.

Visos sporta veidos ir privātas iniciatīvas veidoti klubi, kas balstīti kopienas idejā. Līdzīgi tas ir Islandē.

"Piemēram, vieglatlētikā mums ir aptuveni 60 klubi, ko uzrauga Igaunijas Vieglatlētikas savienība. Lielākie klubi ir Tallinā, Tartu, Pērnavā. Reģionos to mērogs, protams, ir nesalīdzināmi mazāks," pastāstīja Berendsena. "Tomēr nav runa par mazāk kvalitatīvu pieeju. Klubi savu finansējumu pamatā saņem no pašvaldībām. Zināmā apjomā arī mēs kā savienība atbalstam klubus. Savukārt mūsu budžetu veido finansējums no Kultūras ministrijas."

Igauņu modeļa efektivitāti apšauba Latvijas Sporta skolu asociācijas vadītāja Diāna Zaļupe, uzsverot trūkumus tieši sportisko rezultātu sasniegšanā jaunatnes līmenī.

"Katru reizi, kad mēs pie viņiem [igauņiem] iegriežamies, viņi saka: "Tikai neizdariet šo muļķību." [Tas] vairāk attiecas tieši uz bērnu rezultatīvo sporta veidu. Viņi ir zaudējuši ar to," sacīja Zaļupe. "Un to viņi mums katrā mūsu ciemošanās reizē saka – tikai nepazaudējat [sporta skolu] sistēmu."

Savukārt Berendsena uzsvēra, ka

Igaunijā attieksmē pret sporta skolu sistēmu iezīmējas atšķirības paaudžu uzskatos.

"Pēc neatkarības atgūšanas gados jaunie vēlējās iet līdzi pārmaiņām – pārejai no sporta skolu uz klubu sistēmu. Vecāki cilvēki bija pret šīm izmaiņām," paskaidroja Berendsena. "Tagad ir pagājis krietns laiks un nav vērts skatīties pagātnē. Tagad pastāv laba sistēma, kas kopumā vērtējama kā lieliska. Runājot ar saviem latviešu kolēģiem, viņi neslēpj veselīgu skaudību par klubu sistēmu Igaunijā."

Finansējuma modelis paredz klubiem pašvaldības un valsts atbalstu, kas atkarīgs no sportistu skaita. 

"Klubs par katru savu audzēkni saņem finansējumu no pašvaldības. Igaunijā ir augsts ētikas līmenis. Protams, nevaru runāt par visiem, bet nav novērots, ka kāds mēģinātu krāpties," teica Berendsena. "Bērnu dalība klubos ir piesaistīta vecāku kontiem un viņu ID kartēm. Iegūto finansējumu katrs klubs patstāvīgi var tērēt pēc saviem ieskatiem – treneru piesaistei un atalgojumam, treniņu izmaksu nosegšanai un daudz kam citam." 

Neizceļot Igaunijas atšķirīgo pieeju sporta skolu jautājumā, viens no mūsu ziemeļu kaimiņu veiksmes stāstiem ir sporta sadaļas piesaiste Kultūrkapitāla fondam. Ja Latvijā šāds virziens pastāv tikai ar kultūru saistītās jomās, tad igauņi tādu izveidojuši speciāli sportam.

Sistēma paredz iespēju pieteikties, piemēram, sporta sacensību rīkošanas finansējumam, kas pērn bija gandrīz divi miljoni eiro.

Būtisks ieguvums ir ikdienas darbības nodrošināšanas izmaksu segšana, tostarp arī izglītojošiem pasākumiem, treneru un tiesnešu kvalifikācijas celšanai. Klubi un federācijas var pieteikties finansējumam, lai nosegtu īres maksu par sporta infrastruktūras izmantošanu treniņu vai sacensību vajadzībām. 

Zaļupe atzīst, ka mūsdienās bez finansējuma sportā vairs neiztikt. 

"Var savas veselības dēļ paskriet pa stadionu vai pļavu, bet, ja gribam attīstīt sportu, to pašu bērnu sportu, ir jāiegulda," uzsvēra Zaļupe.

Savukārt Berendsena aicina pārņemt no kaimiņiem sev noderīgo, bet vadīties pēc pašu vajadzībām.

"Runājiet ar saviem kaimiņiem, ņemiet piemēru no Igaunijas, Lietuvas vai Somijas, tomēr būtiskākais ir paņemt sev derīgo. Ne viss, kas strādā šeit, var derēt arī jums," sacīja Berendsena. "Jābūt gudrai pārvaldībai. Svarīgi arī ir uzticēties cilvēkiem, kas vēlas ieviest pārmaiņas. Uzticēšanās ir atslēgas pamats daudzās valstīs."