Ar Alīnu Komaščuku sarunājās Latvijas Radio žurnālists Rihards Plūme.

Kā būt profesionālam sportistam kara apstākļos?

Rihards Plūme: Sveika!

Alīna Komaščuka: Sveiks!

Pirmkārt, vēlos tevi apsveikt ar izcīnīto zelta medaļu!

Paldies!

Pie Parīzes olimpiādes mēs vēl noteikti atgriezīsimies, bet pirms tam vēlējos pajautāt par tavu pagātni. Ja nekļūdos, tu bērnībā nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem. Cik gadu vecumā tu sāki un kas tie bija par sporta veidiem?

Es gāju uz peldēšanu, uz vieglatlētiku, dejām, vingroju un mācījos klavieres. 9 gadu vecumā sāku nodarboties ar paukošanu.

Kādēļ galu galā izvēlējies tieši paukošanu?

Esmu no mazpilsētas, un paukošanās bija kaut kas interesants, neparasts. Un man bija labs treneris, kurš man parādīja, kas tas tāds ir – paukošana un to, cik tas ir interesants sports.

Un kur ir šī mazā vieta, no kurienes tu esi?

Tā ir Hmeļnickas apgabala Netišinas pilsēta.

Sanāk, tie ir Ukrainas Rietumi vai ne?

Jā, jā.

Kā tur ir tagad? Ņemot vērā, ka ir karš. Kāda tur ir situācija?

Tās ir samērā klusas vietas Ukrainā. Relatīvi. Ja salīdzina ar citām. Nedrošāk tur ir, jo tur atrodas atomelektrostacija.

Un tu tur joprojām dzīvo? Vai dzīvo Kijivā?

Nē, tur dzīvo mani vecāki. Es dzīvoju Kijivā, bet tagad dzīvoju Odesā. Un braucu apciemot savus vecākus.

Odesā jau ik pa laikam arī atlido raķetes?

Jā, jā, tas ir biedējoši.

Kā vispār tavu sportistes karjeru ietekmēja Krievijas atkārtotais iebrukums Ukrainā?

Spēcīgi, jo pilna mēroga iebrukuma sākumā es beidzu savu karjeru, jo es nevarēju iedomāties, kā var sacensties, kad valstī ir karš, kad kaut kas tāds notiek. Man bija morāli grūti pieņemt to, ka var turpināt dzīvot savu dzīvi, mēģināt dzīvot to dzīvi, kāda bija iepriekš.

Un, cik sanāk? Gadu? Iespējams, nedaudz mazāk par gadu… es pārstāju to darīt. Un vēlāk mans treneris un mana komanda pārliecināja mani atgriezties sportā. Bija grūti, jo, atnākot uz sacensībām, man bija grūti pieņemt, ka šeit viss ir labi, bet mājās viss ir slikti. Man tas nebija viegli.

Tad sanāk, ka atgriezties tevi pierunāja treneris. Kā viņam tas izdevās?

Viņš teica vienu... Kad es beidzu paukošanu, domāju, ka beigšu karjeru, aizgāju studēt specialitāti informāciju tehnoloģijās. Es jau devos uz savu darba interviju, un viņš man piezvanīja un teica: "Alīna, dod sev gadu, tu jau ļoti ilgu laiku nodarbojies ar paukošanu. Mēģināsim. Pēc gada mēs zināsim, vai mums ir iespēja nokļūt olimpiskajās spēles vai nē. Tas ir tikai gads, un tu varēsi atgriezties pie tā, ko mācījies pēc gada." Un tā viņš ar šo frāzi vien lika saprast, ka pietiek ar vienu gadu, lai saprastu – vai nu paukojos, vai mainu profesiju.

Tu ar paukošanu nodarbojas jau sen, bet sanāk, ka ir bijuši brīži, kad tu esi domājusi, vai vēl vēlies turpināt ar to nodarboties. Vai šādi brīži ir bijuši pirms kara?

Jā, jā, es domāju, vai vajadzētu. Mēs nepiedalījāmies Tokijas olimpiskajās spēlēs, komandu un individuālajās spēlēs. Un es aizdomājos par to, vai ir vērts turpināt, vai kādi būs rezultāti, jo mums bija pieci gadi, kas nebija īpaši veiksmīgi mūsu komandā un arī manos personiskajos rezultātos. Un es, protams, prātoju, vai es vēl varētu parādīt kaut ko, vai man vajadzētu pārtraukt. Bija daudz domu.

Nekur nav tik labi kā mājās

Sportista karjera tomēr nav ļoti gara. Vai tu jau esi domājusi par to, ko darīt pēc karjeras beigām?

Godīgi sakot, nē, jo tas ir ļoti grūti, jo ar paukošanu nodarbojos no deviņu gadu vecuma un karjeru beigt 30 plus gados... Ja neskaita paukošanu, tu ne tik daudz ko zini. Citas profesijas neesi apguvis, tik labi. Un ir daudz domu. Pagaidām es būšu meklējumos – vai nu turpināšu, vai arī atradīšu sevi kaut ko jaunu. Pagaidām vēl nezinu.

Bet kaut kādas intereses jau tev ir, pati pieminēji arī kursus.

Jā, jā, es arī mācījos par dizaineri. Mani vispār interesē daudzas lietas, bet es gribu būt labs speciālists, lai man patiktu tas, ko daru. Tāpēc domāju, ka paies kāds laiks, lai savā dzīvē atrastu kaut ko tik interesantu kā sports.

Ukrainas sportistu sasniegumi noteikti iedvesmo cilvēkus šajā grūtajā laikā, sniedz pozitīvas emocijas.

Jā, tā ir.

Bet, kas tev sniedz pozitīvas emocijas, ja neskaita sportu?

Grūts jautājums. Vienkārši, lielāko daļu laika, kopš es sportoju, es visu sevi esmu atdevusi sportam. Tas bija mans hobijs, mans darbs, mana profesija, tas bija viss. Protams, ir brīži, kad esi atrauts no sporta, bet tomēr domās es vienmēr esmu tur. Tu nemitīgi virzies uz kādu mērķi, tev vajag kaut ko sasniegt, kaut ko mainīt. Man patīk daudzas lietas, bet nezinu, vai man tās patīk profesionāli kā darbs vai vienkārši kā kaut kas darāms.

Varbūt vēl viens grūts vai varbūt viegls jautājums, bet, kā, tavuprāt, ir mainījusies Ukrainas sieviešu loma kara laikā. Zinām, ka tagad diezgan daudz puiši ir karā, sievietes dara darbus, ko agrāk varbūt nemaz nebūtu darījušas. Kā tu šo redzi?

Tas ir grūts jautājums, patiešām grūts. Mums ir daudzas militārpersonas sievietes, kuras aizsargā mūsu valsti, palīdz frontes aizmugurē, kuras ir brīvprātīgās, kuras mēģina kaut kā palīdzēt mūsu puišiem un meitenēm, kuri aizsargā valsti.

Un es pieņemu, ka Ukrainā šobrīd sportā varbūt ir vairāk meiteņu, nekā puišu?

Nē, es tā neteiktu. Es tā neteiktu. Es vismaz neesmu to manījusi. Varbūt tā ir, bet man šķiet, ka sportā tas nav tik izplatīti, kā varētu likties.

Ir ne mazums sieviešu, kas tagad iestājušās armijā un dažādos veidos palīdz aizstāvēt valsti. Vai tev kādā brīdī arī ienākusi prāta doma iestāties armijā vai kaut kā palīdzēt armijā?

Es domāju, godīgi sakot, ka ikviens kaut kad par to ir aizdomājies, bet nepieciešama uzdrošināšanās, lai ietu šajā virzienā. Tas ir grūti. Tas ir grūti, un es lepojos ar meitenēm un sievietēm, kuras dien armijā, un es tādas arī pazīstu personīgi. Tāpēc domāju, ka daudzi par to ir domājuši.

Kara dēļ daudz Ukrainas sportisti ir nogalināti, daļa vairs nedzīvo Ukrainā. Kādēļ tu paliki Ukrainā, kad atkal sākās karš?

Sākumā, kad viss sākās, es ar māsu un brāļadēlu aizbraucu uz ārzemēm, bet es atgriezos un mums nebija nodoma palikt ārzemēs. Mums bija mērķis izvest mūsu brāļadēlu, lai viņš šeit nebūtu. Bet mēs zinājām, ka gribam dzīvot Ukrainā.

Ukrainā jūtos labāk, lai gan te ir biedējoši un bīstami, bet mājās vienmēr ir labāk. Un varbūt es te ar kaut ko varu palīdzēt, nevis atrasties kaut kur tālu prom no mājām.

Izcīnīt medaļu, pārstāvot kara polisītu valsti – pavisam citas sajūtas

Tu teici, ka dzīvo Odesā. Kur tu trenējies un kādi ir treniņu apstākļi?

Šobrīd netrenējos, tāpēc nevaru konkrēti pateikt vai pilnībā tos aprakstīt, bet olimpiādei gatavojāmies divus gadus Itālijā. Tāpēc visa mūsu gatavošanās… mēs reti izgājām no mājām, mums nebija tam laika. Zinu tikai to, ka mūsu sportistiem tajā gadā bija grūti, jo bija treniņi, kurus nācās pārtraukt gan gaisa trauksmju dēļ, gan elektrības zuduma dēļ, gan daudzu problēmu dēļ, ar kurām sportisti saskārās. Un tas tiešām vairāk spieda doties uz ārzemēm, lai vismaz kaut kā sagatavotos un varētu startēt sacensībās.

Ko tu esi dzirdējusi vai novērojusi saistībā ar to, cik daudzi ukraiņu sportisti trenējas Ukrainā un cik daudzi ir pametuši valsti un trenējas ārzemēs?

Daudzi trenējas Ukrainā. Otrpus robežai izbrauc tad, kad ir svarīgas sacensības, kad ir svarīgs sagatavošanās posms pirms sacensībām. Brauc, ja ir finansējums tam vai ja ir iespējas, ir līgums ar kādu. Bet viņi sēž mājās, trenējas mājās, tikai periodiski aizbrauc pirms šādām sacensībām. Tieši pirms olimpiskajām spēlēm lielākā daļa sportistu trenējās ārzemēs un smagi centās. Pāris mēnešus pirms olimpiādes, mēnesi, divus, trīs, kā nu kurš.

Cik es saprotu, Parīze tev nebija pirmā olimpiāde, tu piedalījies arī Riodežaneiro spēlēs. Un katras spēles tomēr ir citādākas. Ar ko šīs spēles atšķīrās no iepriekšējām, ja neskaita izcīnīto zelta medaļu?

Tokijā mēs nebijām, mēs bijām Riodežaneiro, tur bija savādāk. Bija… nezinu… protams, biedējoši, bija stress, bet kaut kā bija vieglāk nekā tagad. Tagad mums bija sarežģīta atlase. Mēs gribējām atvest medaļu Ukrainai. Un tas, protams, tevi kaut kā ietekmē, lai kā tu to varbūt nevēlētos, bet tas tevi ietekmē. Un Ukrainā notiekošais arī to ietekmē. Un visa gatavošanās man arī lika par sevi manīt. Varbūt tas mūsos veicināja to stresu grūtos sacensību brīžos. Un šīs spēles nebija spēles, kurās tu varbūt visu laiku priecājies. Jā, varbūt mēs tur ieguvām medaļu, bet tomēr nevari būt laimīgs līdz galam, kad tavā valstī ir karš. Tu to dari, esi apmierināts ar savu rezultātu, ar paukošanu, ar darbu, ko dari, bet ir grūti par to būt pilnībā apmierinātam.

Tas, ka Ukrainā tagad ir karš, es pieņemu, tevi pirms spēlēm kaut kā emocionāli ietekmēja. Vai arī varētu teikt, ka savā ziņā jau ir pieradums?

Kāpēc tu to dari? Kāpēc tu esi šeit, ja jau esi izbraucis no valsts, trenējies, dari visu, ko vari? Jāparāda maksimālais rezultāts. Jo iepriekšējo sacensību laikā bija domas, kāpēc es esmu šeit, nevis Ukrainā, kad tur ir karš, bet šeit viss ir kārtībā. Protams, sportisti saskaras ar šādām domām. Ir dažas, teiksim, ne pārāk patīkamas sajūtas. Un tu iemācies ar to tikt galā pirms olimpiskajām spēlēm. Es iemācījos, man paveicās. Un, kad olimpiāde jau notika, es sapratu – jā, tas ir ļoti svarīgi, bet ne vissvarīgākais dzīvē. Tāpēc tas bija kaut kā, iespējams, nedaudz savādāks redzējums par sportu. Citā leņķī, teiksim tā. Vai tas ir ļoti svarīgi? Jā, tas ir svarīgi, bet ne svarīgākais. Tāpēc, protams, sajūtas ir nedaudz atšķirīgas.

Vai zelta medaļa bija tas, uz ko cerējāt, vai arī jūs sevi pārsteidzāt?

Pārsteidzām. Es domāju, ka pārsteidzām sevi un pārsteidzām tos, kuri skatījās. Mums bija ļoti grūta atlase. Atlasi sākām no 19.vietas pasaules rangā. Un, teiksim, pirms olimpiādes, pusgadu pirms olimpiādes, mūsu rezultāti kļuva vairāk vai mazāk stabili. Tāpēc parādījās domas, ka olimpiādē tiešām varētu būt medaļa. Bet par zeltu nedomāju. Tas bija kaut kas… protams, visi grib uzvarēt olimpiskajās spēlēs, bet, ja skatās objektīvi, es gribēju vismaz kaut kādu medaļu. Tas arī viss.

Kādas emocijas pēc zelta medaļas izcīnīšanas bija pārējām meitenēm un jūsu trenerim?

Protams, prieks, ka izdevās. Priecājās arī treneris. Es zinu, ka viņš darīja daudz. Viņš ne vienmēr ticēja. Viņš teica, ka mēs varam uzvarēt, ka tas ir atkarīgs tikai no mums, mūsu noskaņojuma un tā, kā paukosim. Ka tā nav olimpiāde, ka tas nav rezultāts, kas viņam ir svarīgs, bet viņam bija svarīga pati paukošanas kvalitāte. Neteikšu, ka tā bija augstā līmenī, jo šī ir olimpiāde. Taču bija arī laba paukošanās, tāpēc, manuprāt, mums izdevās uzvarēt olimpiskajās spēlēs. Un mums ir treneris, kurš ticēja, vienmēr par to runāja. Pat tad, kad neticējām, jo ​​bijām tālu no iekļūšanas olimpiskajās spēlēs vai tālu no medaļām. Viņš vienalga teica, ka tas ir tikai process, galvenais ir olimpiāde un tur viss būs savādāk.

Izcīnīt medaļu un stāvēt uz pjedestāla, kad skan Ukrainas himna un tiek pacelts Ukrainas karogs, tieši šajā laikā, kad tavā valstī notiek karš, tam laikam ir pavisam cita nozīme un sajūtas?

Jā. Jā, tagad, dziedot valsts himnu un skatoties uz karogu, rodas pavisam citas domas un emocijas nekā pirms pilna mēroga Krievijas iebrukuma.

Ukrainā tu dzirdi valsts himnu ne tajos labākajos brīžos – kad tiek apglabāti mūsu aizstāvji. Tāpēc tas tev rada sliktas emocijas, kā arī sāpes Ukrainai, bojāgājušajiem cilvēkiem, sportistiem, kuri nevar piedalīties olimpiādē. Tāpēc, jā, bija, protams, patīkami, ka sniedzām vismaz kādu pozitīvu lietu ukraiņiem, liekot aizmirst par karu, bet domāt par olimpiādi, par uzvaru.

Daudzi gavilēja, daudzi skatījās. Daudzi paukošanu nesaprot un iepriekš neskatījās. Un viņi no tā ieguva kaut ko pozitīvu un kaut ko labu. Bet tajā pašā brīdī, ja klausies valsts himnu un skaties uz karogu… asaras acīs, teiksim tā.

Nepatīkami piedalīties spēlēs ar kara atbalstītājiem, bet sava vieta ir jāapliecina

Un kāds bija tavs noskaņojums vēl pirms olimpiādes? Ar kādām sajūtām turp devies?

Man bija ļoti bail. Jutu, ka esam stipri, ka varam labi parādīt sevi un varam sasniegt augstu rezultātu. Bet bija bail, jo olimpiāde… mēs jau esam tajā bijuši, mēs zinām, kā tas ir, ka notiek kaut kas neparedzēts, kad dažreiz uzvar tie, kurus jūs negaidījāt, ka tie uzvarēs, vai spēcīgas, ļoti spēcīgas komandas zaudē. Un, protams, bija bail. Un pēdējo pusgadu viss gāja labi, mums bija labi rezultāti komandā, un bija labi, bet baidījos, ka nav tā, ziniet, ka iet labi, labi, labi, bet galvenajās sacensībās tu vairs nevari to izdarīt. Tāpēc mani uztrauca tas, ka, piemēram, mums sportā viss iet ļoti labi, un lai tur nenotiktu... šādas beigas. Lai olimpiādē varētu izdarīt vismaz to pašu, ko līdz šim.

Es jautāju par tavu noskaņojumu tādēļ, ka sākumā tika pieļauts, ka Ukraina spēles boikotēs, ja tajās atļaus piedalīties Krievijai. Tomēr tas nenotika. Kāda tev personīgi kā sportistei bija nostāja par to – Ukrainai vajag vai nevajag piedalīties?

Mums nebija dalītu domu, tādu nebija, jo nevajag slēpties, tieši otrādi, jāparāda, ka ukraiņi cīnās un viņi pretojas, un uzvar, un ir pelnījuši savu vietu sportā.

Bet no otras puses, man bija grūti būt vienā zālē un piedalīties sacensībās ar cilvēkiem, kuri atbalsta šo režīmu, kuri atbalsta karu.

Un es zināju dažus tādus. Un man nebija ne jausmas, cik grūti tas būs. Atnākt uz sacensībām un redzēt cilvēkus, kuri vispār pat ne kripatas nesaprot, ko dara viņi, ko dara viņu valsts. Un viņi to pat atbalsta.

Mums tas ir ļoti sāpīgi un grūti. Tāpēc, saku – es sapratu, ka tas noteikti jādara, un sportu aizvērt nevajag, bet arī man bija grūti ļauties un piedalīties sacensībās ar krieviem. Tāpēc visu izlēma prezidents un mūsu ierēdņi. Un es par to tā necīnījos, cīnījās vairāk Oļa, kura cīnījās par to, ka sportistiem ir tur jāpiedalās un jāpierāda, ka viņi ir spēcīgi un ir pelnījuši būt sportā. Un Krievija, gluži otrādi – nav. Vienkārši viņi ir sākuši karu, dara tik šausmīgas lietas un arī mūs izstumj no sporta.

Jums, cik saprotu, bija svarīgi parādīt, kas ir Ukraina un ka Ukraina spēj uzvarēt, vai ne?

Jā.

Pašā Ukrainā, cik izskatījās, nebija vienotas nostājas par to, vai spēlēs būtu vai nebūtu jāpiedalās. Kā tu domā, kādēļ tā bija? Bija sportisti, kuri domāja, ka vajag boikotēt un daļa domāja, ka nevajag. Nebija tādas vienotas nostājas. Kāpēc?

Ir ļoti grūti runāt par pozīcijām, jo katram ir atšķirīgs redzējums par to visu. Katrs uz situāciju skatās savādāk. Kāds skatās, ka vajag braukt uz sacensībām, lai mēs būtu sacensībās, lai sacensībās nebūtu teroristiska valsts. Un no otras puses, citi, kuri ieņēma pozīciju – kāpēc piedalīties sacensībās, kurās atļauts piedalīties krieviem? It īpaši dažos sporta veidos zem Krievijas karoga. Tas viņiem ir nepieņemami. Redzēt vienās sacensībās, ka viņi sacenšas, un vēl jo vairāk, ja viņi paspiež roku. Tas nav labi. Tāpēc es neteikšu, ka ir kāda slikta vai viena labā puse un otra sliktā, nē, vienkārši ir atšķirīgas puses. Un tāpēc viņi domāja atšķirīgi un sadalījās divās daļās.

Joprojām ir gana daudz sporta veidu, kuros Krievijas sportisti aizvien var startēt sacensībās? Tajā skaitā, ja nemaldos, paukošanā

Tikai neitrālā statusā. 

Bet ir citi sporta veidi, kuros tomēr iespējams zem sava karoga startēt. Kā tu domā, kādēļ sporta pasaule to joprojām pieļauj? Tā ir politika, varbūt kas cits?

Jo cilvēki, kas nav redzējuši karu, nekad nesapratīs, kas ir karš. Nu, to vienkārši ir grūti saprast cilvēkiem, kuri to nekad nav redzējuši vai pieredzējuši. Tu to nesaprastu, nejustu līdzi un neviens nekad nejustu to, ko jūt ukraiņi. Es nejutīšu un pat es nevaru sajust to, ko jūt okupēto teritoriju iedzīvotāji. Es zinu, cik ļoti tas sāp, man tas ir šausmīgi, man tas sāp, bet tu to nekad nevari sajust. Tieši tāpat cilvēki ārzemēs nevar līdz galam saprast, kas notiek, un saprast to visu, ko piedzīvo ukraiņi. Viņiem jau viss ir norimis un liekas, ka sports ir kaut kas balts, tīrs.

Bet nē, tas jau sen tā nav. Diemžēl tas tā nav bijis ilgu laiku. Un mēs no savas puses vēlamies pret to cīnīties. Mēs vēlamies parādīt, ka valsts, kas sāka karu, nevar piedalīties sacensībās.

Par kādu mieru mēs runājam? Par kādu mieru mēs runājam, kad sportisti drīkst atbalstīt tos, kas uzsāka karu – atbalstīt Putinu, prezidenta karu. Kā mēs varam mierīgi uz to skatīties?

Un citi vienkārši nesaprot, ka mums sports un karš ir viens un tas pats. Un sportistiem šī ir kā otrā dzīve. Dažiem.

Tas ir kaut kas nesaistīts ar Ukrainu un karu. Viņiem tas nav nekas, un sportam nevajadzētu mainīties. Diemžēl viņi nevar saprast, ka tas ir saistīts. Es nejutu nekādu mieru. Nejutu es spēlēs mieru, man tās bija sacensības, kur varu pacelt Ukrainas karogu, ko es patiešām gribēju izdarīt. Kā es varu domāt, ka olimpiāde ir miers, ja mūsu valstī mirst cilvēki? Nu, nekādi.

Tas nav miers. Un tas, ka ielaida krievus zem karoga, man tas nav miers, man tas ir kaut kas cits, kaut kas ne pārāk tīrs.

Bērnībā es domāju, ka sports ir kaut kas tīrs, skaists. Diemžēl šobrīd par sportu tādu domu nav. Man tā ir arī politika.

Sacensties pret Krievijas sportistiem būtu ļoti grūti

Kādēļ tu domā, ka sportu no politikas nevar nodalīt? Pirms kara Ukrainā, šķiet, nebija tik daudzi, kas to teiktu. Bet tagad ne tikai ukraiņi vien tā domā, ka tās nav divas nodalāmas lietas.

Jo caur sportistiem var pateikt un izdarīt daudz, nu, ar to, ka sportistus mīl. Esmu redzējusi, kā tiek pieņemti lēmumi. Man tā ir politika. Un tas ir saistīts, un sports tajā tiek iemaisīts. 

Ko tu novēroji Parīzē, kāda bija citu valstu sportistu attieksme pret tevi un Ukrainas sportistiem olimpiādē?

Pie mums nāca klāt daudzi brīvprātīgie un teica, ka atbalsta Ukrainu. Sportisti arī uzrunāja. Ne mani, bet gan mūsu komandu, citus. Viņi arī atbalstīja. Bet sportisti no citām valstīm, viņi tomēr ieradās šeit, lai sacenstos. Un olimpiskās spēles ir ļoti svarīgas sacensības, un visi bija koncentrējušies uz tām, un tu nevari savās emocijās tā dalīties ar citiem, ja domā tikai par sacensībām. Bet cilvēki bija, un zāle atbalstīja. Es jutu šo atbalstu, kas bija olimpiādē.

Tu vai kāds no tavas komandas spēļu laikā komunicēja ar Krievijas sportistiem?

Nē, viņi nenāca, un es vispār viņus neredzēju. Es būtībā ar viņiem nekad nerunāju. Tāpēc, pat ja viņi tuvotos, man nebūtu nekādas vēlēšanās viņus klausīties vai runāt. Ja godīgi, es pat nezināju, kāda viņiem ir forma. Viņi tur bija neitrālā statusā, es nezināju, kāda viņiem ir forma, kā viņi izskatās, un man ar viņiem ceļi nekrustojās.

Tad sacensībās jums ar viņiem nebija jāsacenšas, ja?

Nu, viņi tur nebija paukošanā. Viņi netika uz atlasi, un viņi nebrauca uz kvalifikācijas ziemas sacensībām tur, jo negribēja to darīt neitrālā statusā. Tāpēc paukošanā viņu vispār nebija.

Vēlējos arī pajautāt par skandālu, kurā pagājušajā gadā bija iesaistīta tava komandas biedrene Olga Harlana. Viņa sacensībās atteicās paspiest roku Krievijas sportistei. Kāda tolaik bija tava reakcija un vai citi Ukrainas paukotāji viņu atbalstīja?

Teikt to, ka esmu pārsteigta.. Es nebiju pārsteigta. Kad es zināju, ka Oļai trāpījās krievi… arī tas, manuprāt… tas ir maksimāli dīvaini. Un es neticu nejaušībai. Ne īpaši ticu. Un es biju pārliecināta, ka būs kādas provokācijas un viņi mēģinās radīt sliktāko iespējamo scenāriju. Oļa vienmēr atbalstīja to, ka sportistiem vajadzētu ceļot un sacensties. Ka sportistiem ir jāuzvar. Kāpēc mums jācīnās? Jo mums ir jāuzvar. Stāvēsim līdz galam. Bet viņa bija pret rokasspiedienu. Jo, nu, man tas ir nepieņemami, mūsu komandai, paukotājiem un citiem sportistiem. Un viņa riskēja. Viņa uzvarēja šajā cīņā. Viņa domāja par to, ka tas ir iespējams. Mums bija kovida likums, kas ļāva vienkārši dot zobenu, nespiest roku, bet viņa apzināti paņēma zobenu un pastiepa roku. Apzināti. Tas tika darīts ar nolūku šim visam.

Un, protams, mēs atbalstījām Oļu, zinājām, ka komandu sacensībās viņa tiks diskvalificēta pirmā, bijām gatavi paukot bez Oļas. Mēs redzējām, kā Oļu atbalsta visa Ukraina. Tik daudzi cilvēki rakstīja, ka viņa pareizi rīkojās. Mums ir svarīgi, ukraiņiem ir svarīgi parādīt, ka mēs viņiem rokas nepaspiedīsim. Mēs neievērosim nevienu no viņu noteikumiem. Nē, ukraiņiem nav pieļaujams spiest roku krieviem. Tas ir nepareizi. Un visa šī atbalsta dēļ izrādījās, ka Oļai tika atcelta šī melnā kartīte, jo tas, manuprāt, ir nepelnīti. Viņa uzvarēja cīņā. Ņemot vērā to, ka krieviete speciāli gribēja provocēt, iedot melno kartīti? Nu, taču… Mēs esam sportisti, mēs esam par sportu, nevis par kaut ko citu.

Vai pēc šī notikuma Ukrainas paukotāji savā starpā pārrunāja, kā rīkoties turpmāk, ja sacensībās nākas cīnīties pret Krievijas sportistiem? Varbūt tika doti kādi norādījumi no treneriem vai federācijas – spiest vai nespiest roku?

Tā kā pēc tam bija iespējams nepaspiest roku, daudzi jautājumi atkrita. Un tas bija sportista lēmums. Sportists pieņēma lēmumu, kādu pats vēlas. Jo katram ir savi iemesli. Darīt tā vai citādi. Tāpēc vissvarīgākais ir tas, ka mēs nespiežam roku un par to mums nedod melnās kartītes. Tas ir ļoti liels jautājums, kas atkrita. Vairs nebija jāpieņem lēmumi ne trenerim, ne federācijas prezidentam, bet to varēja pats sportists. Tu varēji aiziet, apspriest, ko tu vēlies vai nevēlies, taču izlemt varēja sportists.

Tavā karjerā taču ir bijuši gadījumi, kad nācies sacensties ar krieviem, vēl pirms 2022. gada?

Jā.

Kā tas bija? Skaidrs, ka karš ilgst jau desmit gadus un varbūt jau tad bija nepatīkami to darīt? Kādas bija sajūtas?

Diemžēl tajā laikā sportisti nodalīja sportu. Un tad 2022. gads daudziem sportistiem parādīja, ka nē, viss ir viens un tas pats. Tu nevari nodalīt sportu. Bet toreiz mēs diemžēl to nodalījām. Tā bija daudzu sportistu kļūda. Ne visu, bet daudzu. Un tu jau nezināji. Viņi [Krievija] jau atklāti nepateica un noliedza, ka viņi atrodas Ukrainā, ka tur atrodas viņu karavīri. Un mēs uz tā rēķina šo jautājumu nepacēlām. Diemžēl. Un tā toreiz bija mūsu kļūda attiecībā uz sportistiem.

Kāda bija tieši tava attieksme? Tu runāji par citiem sportistiem, bet kā tu pati reaģēji toreiz?

Tāpat kā citi diemžēl. Man nebija principiālas nostājas, kā tagad, ko es nožēloju.

Kā tu reaģētu, ja tev nāktos Parīzē ar viņiem sacensties? Būtu iespējams emocijas neparādīt vai būtu dusmas?

Man būtu ļoti grūti pret viņiem paukot. Man pret viņiem būtu slikta attieksme. Un Oļai, kurai pretī stājās vājāks pretinieks, morāli bija ļoti grūti, un visiem paukotājiem, kas tur paukoja, bija ļoti grūti, zinot, kurš ko saka vai pat nesaka un ko viņu tur domā. Ir grūti ar viņiem paukot. Runa vairs nav par paukošanu, bet gan par citādāku noskaņojumu. To ir gandrīz neiespējami izslēgt. Tev kaut kā jātiek galā ar šīm negatīvajām emocijām.

Kara ietekme uz Ukrainas sporta attīstību – neskaidra

Kādu atbalstu no valsts vai federācijas kā sportiste tu ikdienā saņem? 

Jā, mums palīdzēja, rīkoja atlases, mums maksāja algu. Valsts palīdz mums paukoties, apmāca un palīdz startēt sacensībās.

Un tava komanda pēc olimpiādes kaut kā tika apbalvota?

Jā, jā, mums bija balvas. Valsts izmaksāja, ko solīja.

Kāda bija summa un ko ar to darīsiet?

Summu var publiski uzzināt, bet es nezinu, ko ar to darīt. Protams, ka gribam palīdzēt grūtībās nonākušiem cilvēkiem, jo ​​mūsu valstī ir grūti laiki, un palīdzība ir vajadzīga daudziem. Tāpēc mūsu uzmanība tiks pievērsta tam.

Kā tu domā, kādas sekas šis karš atstās uz Ukrainas sporta nākotni un nākamajiem talantiem, jauno paaudzi?

Grūts jautājums, es nezinu. Bet zinu, ka mums ir perspektīvi jaunieši, viņi ir gatavi turpināt cīnīties un tādās reizēs braukt un uzvarēt.

Tāpēc ceru, ka viss būs labi. Vajag tikai pievērst uzmanību bērniem, es saku. No treneru puses, skolas puses. Bet domāju, ka sports tomēr pastāvēs. Mums Ukrainā ir spēcīgs sports. Valsts mūs, sportistus, tajā atbalsta. Tāpēc, jā, ir grūti. Daudzi ir parādījušies, daudzi diemžēl nomira, bet...

Arī paukošanā ir daudz jaunu talantu?

Paukošanā ar zobenu nē, bet ar špagu un citos veidos jā. Mums ir ļoti labi rezultāti gan junioros, gan kadetos. Mums ir perspektīva. Gaidām, kad arī puišiem būs perspektīva. Daudz kas ir atkarīgs no treneriem, bet tagad tiks izvēlēti jauni treneri. Bet tāpat daudz kas būs atkarīgs arī no rezultātiem.

Un kādi ir tavi plāni? Domā, ka turpināsi to darīt vai domā darīt ko citu varbūt?

Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo es nezinu atbildi. Man patīk paukošana, man padodas paukošana. Protams, ir daži negatīvi aspekti. Izsvēršu. Nepieņemšu pārsteidzīgus lēmumus. Redzēs, kas man būs labāk, kā attīstīsies visi notikumi sportā un tā tālāk. Es zinu, ka viņi grib atgriezt krievus. Nezinu, vai tā ir, vai nav taisnība, redzēs, kā tas viss izvērtīsies. Ir daudzas nianses, no kurām ir atkarīga tālāka lēmuma pieņemšana par turpmāko rīcību.

Paldies tev par šo interviju, un neatkarīgi no tā, ko tu darīsi, novēlu tev panākumus!

Paldies!