ĪSUMĀ:
- Volejbolā vēlā audzēkņu specializācija sporta veidu konkurences dēļ samazina iespēju atrast jaunus talantus
- Līdz 15 gadu vecumam netrenētiem bērniem iemaņu trūkuma dēļ ir visgrūtāk sākt sportot
- Atsevišķos sporta veidos bez agrīnas specializēšanās gūt augstus sasniegumus nebūs iespējams
- Multisporta un augstas meistarības grupu izveidošana ļautu pilnveidot sporta skolu piedāvājumu bērnu apmācībā
- Jauno treneru skaits arvien sarūk, demotivējoša ir atlīdzība par paveikto darbu.
Māris Vensbergs trenera arodā sporta skolā strādā astoto gadu un uzsver, ka savu pieredzi saista ar volejbolu. Vensbergs ir treneris Rīgas Volejbola skolā (RVS) un savu skatījumu vairāk attiecina uz komandu sporta veidiem, jo nejūtas kompetents izvērtēt individuālus sporta veidus sporta skolās.
Māra Vensberga rosinājumi sporta skolu lietderīgākai darbībai
- Audzēkņu grupu diferencēšana trīs daļās:
- Esošā sistēma un mācību treniņu grupas.
- Izveidot multisporta grupas ar akcentu uz vispārējo fizisko sagatavotību.
- Izveidot augstu sasniegumu grupas ar augstu treneru kvalifikāciju, atalgojumu un konkurenci.
- Uzlabot valsts sporta politiku. Izveidot draudzīgu nodokļu politiku privātam finansējumam bērnu un jauniešu sportu skolu budžeta palielināšanai, īpaši multisporta grupu treneru atalgojumam.
- Jauno speciālistu stimulēšana ar mācību maksas atvieglojumiem, iespēju maksāt atalgojumu no privātā sektorā piesaistītiem finanšu līdzekļiem, īpaši multisporta grupās.
"Atrast jaunieti 10–11 gadu vecumā, vispirms jau fiziski saturīgu un augumā prognozēti garāku ir gandrīz neiespējami," paskaidroja Vensbergs. "Mazie, ātrie visi jau spēlē futbolu, garie – basketbolu, pārējie skrien ar florbola nūju rokās. Šo komandu sporta veidu grupas komplektē jau pirmsskolas izglītības iestādes pēdējā gadā un pirmajās skolu klasēs."
Tomēr par spīti visam grupas volejbolā tiek nokomplektētas.
Pēc savas pieredzes Vensbergs secina, ka viņa treniņu grupās ir trīs veidu jaunieši.
Vairāk nekā puse audzēkņu ir no citiem sporta veidiem, kur nav izturējuši konkurenci, piemēram, basketbolā, kā arī izaug garāki un paliek lēnāki, vairāk sēžot rezervistos futbolā. Otra grupa ir bērni, kuru vecāki attapušies, ka viņu bērns 13–15 gados nedara neko un tad mēģina ielēkt kādā sporta veidā. Trešā ir neliela daļa, kas trenējas volejbolā ilglaicīgi.
Laika gaitā katrā no šīm grupām parādās pozitīvas un ne tik pozitīvas iezīmes. Trenējot jaunākās grupas, Vensbergs centies ievērot principu – jo vairāk kustību sportists apgūst jaunākā vecumā, jo labāks viņš būs savā izvēlētajā sporta veidā. Jaunākajās grupās Vensbergs izmanto pilnīgi visus sporta veidus un ir piesaistījis citu sporta veida trenerus, lai parādītu pamatus saviem mazajiem volejbolistiem. Audzēkņi, kas pārnākuši no cita sporta veida, jau ir pietiekoši labi vispārējā fiziskajā sagatavotībā, bet paiet zināms laiks, kamēr viņi apgūst volejbola pamatprasmes.
Bieži vien traucējošas ir dažas kustības, kas pamatīgi apgūtas, agri specializējoties citā sporta veidā. Piemēram, bijušie basketbolisti bieži volejbolā lec uzbrukumā ar nepareizo kāju.
Visgrūtāk ir bērniem, kas sāk sportot tikai 13–14 un pat 15 gadu vecumā.
Trenerim zvana vecāks un izmisis saka, ka kaut kas ar jaunieti ir jādara un vienīgais, uz ko izdevies pierunāt, ir volejbols. Vensbergam ir gadījies redzēt puišus, kas elementāri nemāk spēlēt futbolu, un treneris ar nožēlu atzīst, ka šādu jauniešu paliek arvien vairāk un viņiem iet ļoti grūti ar volejbola apgūšanu vispārējās fiziskās sagatavotības zemā līmeņa dēļ.
Vēlīnie pienācēji var labi iemācīties un spēlēt volejbolu tikai ir milzīgu vēlēšanos, pašatdevi un ja viņa augums dod priekšnoteikumus, atzīst Vensbergs. Treniņu apjoms šādu audzēkņu grupai ir nepieciešams daudz lielāks nekā pārējiem. Treneris secina, ka problēmas sākt un veiksmīgi apgūt volejbolu vislielākās ir bērniem, kas līdz 12–15 gadu vecumam nav sākuši treniņus vai nodarbojušies jelkādā sporta veidā, bet mazākas – bērniem ar pārāk agrīnu cita sporta veida specifiku.
Risinājumus vai uzlabojumus sporta skolas darbībai Vensbergs saskata dažādus. Viņš pilnībā nevar piekrist basketbola leģendas Valda Valtera viedoklim, ka bērniem līdz 14–15 gadu vecumam ir jādara viss.
"Lielākajai daļai varbūt jā, bet dažu sporta veidu specifika paredz agrīnu specializāciju, bez kuras nav iespējami augsti sporta sasniegumi. Piemēram, mākslas vingrošana, sporta vingrošana, hokejs, futbols," paskaidroja Vensbergs. "Ejot šo ceļu, Latvijas valstij un sporta veidiem būs jāatsakās no dalības vai labiem sasniegumiem U-17, U-18 Eiropas un pasaules čempionātos komandu un individuālajos sporta veidos."
Vensbergs saskata, ka vienmēr pastāvēs zināmā mērā diferencēta pieeja vai treniņu apstākļi, specializējoties dažādos sporta veidos.
Treneris rosina katrā sporta skolā izveidot blakus pilotprojektu jeb multisporta grupu.
Katra sporta veida sporta skolas paspārnē izveidojot dažas treniņu grupas, tā būtu iespēja bērniem apgūt visus sporta veidus un pastiprināti vieglatlētiku. Īpašu uzmanību vieglatlētikai treneris uzskata par nepieciešamu, lai panāktu normālu bērna vispārējo fizisko sagatavotību un pareizu prasmju un iemaņu izveidošanu pamatkustībās – skriešanā, lēkšanā, mešanā, tveršanā. Tas šobrīd ir ļoti aktuāls jautājums un problēma visās sporta skolās, uzsvēra treneris.
Jaunradītajos pilotprojektos varētu darboties bērni, kas nav specializēti konkrētā sporta veidā, bet tieši tobrīd iesaistītajam dalībniekam šķiet, ka viņš grib spēlēt volejbolu, futbolu vai basketbolu. Ja katra sporta veida sporta skolās pastāvēs grupas, kas savā mācību programmā pievērsīs uzmanību audzēkņa vispusīgai attīstībai, iemācot pamatkustības, prasmes un iemaņas visos sporta veidos, to audzēkņiem vēlāk, pieņemot galīgo lēmumu trenēties citā sporta veidā, būs vispusīga fiziskā sagatavotība un daudzpusīga kustību bāze kā labs priekšnoteikums.
Vensbergs zina projektu "Izvēlies savu sporta veidu", kas darbojās kādu laiku arī Latvijā, tomēr viņam nav informācijas par sekmīgi izvēlētiem sporta veidiem kādam bērnam vai programmas kritērijiem un darbības efektivitāti. Pēc šī projekta ieteikuma izvēlēties volejbolu Vensberga treniņu grupai pievienojies puisis, kuram nebija volejbolam nepieciešamās antropoloģiskās vai fiziskās īpašības un priekšrocības tieši volejbolā.
Tāpat katrā sporta skolā noteikti būtu nepieciešama iespēja bērnam trenēties izvēlētajā sporta veidā vēl nopietnāk un profesionālāk, ar viņu strādājot jau labākajiem sporta veida speciālistiem,
uzsvēra Vensbergs. Tādējādi pastāvētu arī augstas meistarības treniņu grupas, apvienojot labākos audzēkņus, kas ir izvirzījuši sev augstus mērķus un startē Latvijas jauniešu un pieaugušo izlasēs. Šīm grupām būtu jāvelta lielāks treniņu apjoms, jānodrošina maksimāli labi treniņu apstākļi un treneriem jāsaņem augstāks finansējums. Savukārt sporta skolas vadībai augstas meistarības treniņu grupu treneru darbs un sasniegumi būtu jāizvērtē noteiktā laika posmā, lai radītu konkurenci un kvalitāti, nepieciešamības gadījumā veicot rotāciju.
Vensbergs atzīst, ka tiktāl viss būtu skaisti, bet prognozē problēmas treneru skaita un atalgojuma nodrošināšanā. Viņš atzinīgi vērtē "Sporta studijā" redzēto par Norvēģijas pieeju, neskaitot bērnu sportā rezultātu, jo tas ļauj sportot priekam bez spriedzes vai pārlieku lielas atbildības, nepazaudējot interesi. Norvēģu modelis ir pielīdzināms Latvijas sporta sistēmai interešu izglītībā, atzina treneris, tomēr viņš bažījas par atšķirību samaksā trenerim vai sporta skolotājam, kurš strādā ar interešu izglītības grupām.
"Šeit skaidri būtu jāsaredz valsts sporta politikas virziens. Sporta politikai vajadzētu tikt skatītai kā vienai lielai kopbildei, kur ietilptu viss, sākot ar sportu pirmsskolā, skolā, interešu izglītībā, sporta skolās un beidzot ar izlašu sportistiem un LOV [Latvijas Olimpiskās vienības] programmām," norādīja Vensbergs. "Lai arī gadiem tiek teikts, ka uzsvars ir jaunatnes sportam un veselībai, tālāk par projektu "Sporto visa klase" grūti ko vairāk saskatīt. Lielākoties projekti ir atsevišķu federāciju iniciatīva un vēlme piesaistīt jaunos sportistus savam sporta veidam."
Kā šķērsli un traucējošu faktoru Vensbergs vēl uzsver privātā finansējuma – lielākoties vecāku nodrošināta – piesaisti sporta skolām.
Pašlaik to var darīt, bet, maksājot oficiālas mācību maksas, visus nodokļus un lai segtu treneru algas, vecākiem tiek uzlikts pamatīgs finansiāls slogs. Jautājums ir īpaši aktuāls arī dalībai sacensībās un turnīros, ko vecāki apmaksa pilnā apmērā. Ja šajā virzienā domātu valstiski un atbildīgi pret bērnu veselību, būtu nepieciešami nodokļu atvieglojumi sporta skolu papildu finansējuma piesaistei treneru apmaksai un sacensību izdevumiem, uzsvēra Vensbergs.
Par vēl vienu samilzušu problēmu ir kļuvusi jauno treneru iesaistīšana sportā un sporta skolās. Piemēram, volejbolā par jaunajiem treneriem katru gadu izmācās arvien mazāks studentu skaits un šogad praksē RVS darbojas viens students, atzina Vensbergs.
Bieži vien studenti nav informēti par atalgojumu sporta skolās un jūtas šokēti, izveidojot pirmās mācību grupas un saņemot par nostrādāto pirmo mēnesi 150–200 eiro.
Visi treneri ir spiesti strādāt vēl kādā darbavietā, visbiežāk skolās vai pirmsskolas izglītības iestādēs, lai nodrošinātu ikdienā nepieciešamos iztikas līdzekļus.
