Šī diena Latvijas skeletona komandai iesākās nopietnā ieskaņā. Visiem bija skaidrs – lai tiktu pie medaļām, ir jādara viss, ko prot.
Pirms pēdējā brauciena Martins kopvērtējumā otrais. Taču arī sekotāji pavisam tuvu. Arī retie latviešu līdzjutēji bija pārliecināti, ka Martins savu darbu izdarīs.
Ceturtais brauciens. Tā ir drāma, kuru mums ir grūti pieņemt. Tomass nobrauca labi un nodrošināja sev piekto vietu. Bet Martina pēdējais brauciens Phjončhanā bija kaut kas neredzēts – kļūda sekoja kļūdai. Pāris virāžas pirms finiša tapa skaidrs, ka viss ir beidzies pavisam slikti.
Nezaudējot pašcieņu, Martins devās apsveikt sāncenšus un tad pazuda ģērbtuvē. Šoreiz viņam vajadzēja pusstundu, lai tiktu līdz interviju zonai. Un šoreiz intervija pavisam īsa, kur pauzes izteica daudz vairāk, nekā vārdi.
“Varbūt viena no manām smagākajām dienām sportiskajā karjerā,” norādīja Martins, piebilstot: “Tāds tas sports ir – brīžiem ļoti nežēlīgs.”
Par nākotni viņam domāt vēl negribas. Bet ir skaidrs, ka ļoti daudz nāksies pārplānot, sakārtot, domāt, kādā virzienā doties. Ja olimpiskā medaļa ir mērķis, tad jāatmet cīņa par kausiem un domāšana par budžetu.
Jā, piektdien skeletona trasē gavilēja citi. Bet tieši šādā brīdī nāk apskaidrība, cik daudz Martins Dukurs ir devis Latvijas sportam.