Martins pieļauj iespēju, ka mamma sava dēla neveiksmi pārdzīvoja visvairāk. Viņa arī negrib, lai Martins un Tomass turpinātu startēt. Mammai tas būtu pārāk sāpīgi.
Pašlaik Martins neredz jēgu spriest par olimpiskās neveiksmes cēloņiem, necenšas meklēt sevī iemeslus un attaisnojumus, jo tam nav jēgas. "Kā ir, tā ir," sacīja Martins. "Ja tevi žēlina, tad tas ir vēl sāpīgāk."
Karjerā nevienās sacensībās Martins nav braucis, nepieļaujot iespēju, ka kaut kas varētu nesalikties viņam par labu. Skeletonists atzīst, ka to var uzskatīt par pārliecības trūkumu, tajā pašā laikā arī nesamērīga pārliecība par sevi var kaitēt.
Martins uzskata, ka jāmāk iziet cauri tādiem pavērsieniem kā Phjončhanā. Viņam ir jātiek tam pāri tāpat kā Aleksandra Tretjakova apsveikšanai pēc Krievijas skeletonista iegūtās pirmās vietas Soču olimpiskajās spēlēs. Varbūt nākotnē tas Martinu tikai stiprinās.
Par Latvijas bobslejistu iegūto bronzu Martins priecājas, jo medaļas bija vajadzīgas, lai apliecinātu, ka neveiksmes nav bezgalīgas.
Jau vēstīts, ka četru braucienu summā Martins Dukurs olimpiskajās spēlēs ieguva 4.vietu.