Sportisti, kuri Dienvidkorejā uzturējās divarpus nedēļas, patiešām bija noilgojušies pēc vienkāršiem kartupeļiem zemnieku gaumē. Bet tur viss ēdiens vien rīsi un makaroni. “Biju tā pamatīgi izbadējies pēc latviešu tradicionālā ēdiena,” atzīst Martins.
M. Dukurs atzīst – viņš labi olimpiskās Phjončhanas trasi būtu nobraucis arī tad, ja nebūtu divarpus nedēļas uzturējies Dienvidkorejā. “Trasi diezgan ātri uzķēru,” atzīst sportists.
Dienvidkorejā viņš startēja ar eksperimentālu skeletonu. Izbraucot uz Phjončhanu, šķitis, ka nekas nebūs jāpārtaisa, taču uz vietas izrādījies, ka diezgan daudz bijis jāpārtaisa. Puišiem klapatu nav trūcis, taču galu galā visu atrisinājuši. Turpat viesnīcas numurā darījuši visu, izņemot metināšanas darbus. Taču viegli tas nav bijis, jo Dienvidkorejā bijis grūti iegādāties nepieciešamos instrumentus un materiālu.
Dienvidkorejā Martins bijis mediju uzmanības centrā. Taču vietējie žurnālisti vairāk interesējušies par to, ko Latvijas skeletonists domā par Dienvidkorejas sportistu Sunbinu Junu.
M. Dukurs atzīst – korejietim ir iekšā, taču, ja salīdzina ar tiem konkurentiem, kas bija olimpiskajās spēlēs Vankūverā un Sočos, Juns ir psiholoģiski visvājākais. “Negribētu viņa vietā atrasties,” atzīst Martins. No dienvidkorejieša prasīs daudz. “Kad tu paklupsi, par tevi uzrakstīs sūdzību un protestu, nepamirkšķinot pat aci,” lielvalstu sportistu nedienas raksturo Latvijas skeletonists.
