Ziemas sezonas laikā Lešenkovu visbiežāk var sastapt pie pārvietojamā masāžas galda viesnīcas istabiņā vai ledus trases ģērbtuvēs. Pēdējā laikā viņš aizvien retāk ir pie autostūres komandas pārbraucienos, taču itin bieži pie plīts, rūpējoties, lai skeletonisti arī izbraukumos varētu ēst ēdienu kā mājās – tādu, kas neizraisītu kuņģim izbrīnu.
Edvīns ir arī mednieks un labprāt ar medījuma gaļu palutina arī sportistus, taču, piemēram, Vācijā jāiztiek ar to, kas nopērkams vietējos veikalos. Šis tas, kā marinēti gurķīši un tomāti želejā, gan paņemti līdzi no Latvijas.
Lelde Priedulēna neēd zivis, kartupeļu vietā viņa priekšroku dod dārzeņiem. Arī citi skeletonisti labprātāk priekšroku dod gaļai. Edvīns rūpējas, lai katrs būtu ēdis tieši to, ko labprātāk vēlas.
Lešenkova pirmās olimpiskās spēles bija tālajā 1994. gadā Lillehammerē. Lai arī ilgi kopā ar sportistiem, viņš nav ieslīdzis rutīnā vai apātijā, bet vienmēr aizpilda savu laiku interesanti.
