Dukurs atzīst, ka pirmā sezona skeletona trenera amatā nebija viegla. Vairākas reizes pat bija piezagušās domas, ka varētu atgriezties trasē un turpināt braukt.
"Protams, pirmos divus posmus man bija grūti stāvēt trases malā, vērot visu, un tad ļoti bieži piezagās šī doma – es arī varētu [sacensties]. Tomēr, sezonai ejot, es piefiksēju, ka šī gribēšana attālinās arvien vairāk un vairāk. Tad arī sāku vairāk izbaudīt trenera amatu. Pienāca brīdis, kad man bija Austrijā pēc sezonas jātestē jaunā kamana – tā saucamais prototips. Tad nebija tā, ka baigi rāvos [braukt], bet, tikko kā sāku braukt, tad šīs sajūtas bija neaprakstāmas. Nekur citur dzīvē es šīs sajūtas nevaru noķert," par iejušanos trenera amatā stāstīja Dukurs.
Pirmā sezona trenera amatā gan ievilkās ilgāka, nekā paredzēts, jo tika veikti vairāki sagatavošanās darbi nākamajai sezonai – kamanu testēšana, braucēju atlase.
"Viens iemesls [sezonas ieilgšanai] bija šī testēšana. Otra lieta, tā kā mēs visu komandu pārsēdinājām uz jaunu tehniku un attiecīgi plānojās nākamgad palielināt šīs Pasaules kausa kvotas. Tāpēc attiecīgi vairāk braucēju būs Pasaules kausā un bija svarīgi notestēt kādās sacensībās šo jauno tehniku, vai jaunie braucēji ir spējīgi adaptēties un vai viņi pieņem šo kamanu. Te jāsaprot – šeit ir 30 atlēti un tas nav darbs ar diviem cilvēkiem," teica Dukurs. "Tāpēc mēs bijām gan Austrijā, kur viņiem paralēli notika atlase nākamajai sezonai, tad Laplaņā mēs pie lieliem spiedieniem [trasē] testējām, salīdzinājām šīs kamanas. Tad uz Amerikas kausu devās tie braucēji, kas potenciāli varētu braukt Pasaules kausā nākamgad. Viņi ne reizi nav bijuši Leikplesidas trasē, kas ir sarežģīta trase, un tad bija jābrauc tur, lai kaut kādas nianses apgūtu."
Sezonas beigās izdarīta vēl viena svarīga lieta – pagarināts līgums. Martins Dukurs ir vienojies ar Lielbritānijas skeletona izlasi par līguma pagarināšanu līdz 2026. gada ziemas olimpisko spēļu noslēgumam.
Lielbritānijas skeletona izlases darbībā ir iesaistīta milzīga komanda, kur katram ir savi pienākumi.
Martina Dukura pārziņā ir viss, kas saistīts tieši ar braukšanu – tehnika, trase, līnijas un video analīze.
"Tehnikai es vairāk ar vīriešiem strādāju, un Matiass Gugenbergers, kas bija mans treneris, viņš vairāk ar sievietēm. Tad mums ir nodalīts tā, ka divi virzieni, ja tā varētu izteikties. Es ļoti daudz savas idejas lieku čaļos iekšā, tad arī ir vieglāk saņemt atsauksmes, kā arī veikt kādu labojumu," par savu lomu tehnikas sagatavošanā stāstīja Dukurs.
Lielbritānijas skeletona komandā viss darbojas pēc konkrētas sistēmas un struktūras jeb piramīdas.
"Tur ir piramīda jeb pamatīga sistēma. Sākot ar to, ka ir cilvēki, kas vervē vieglatlētus un talantīgos cilvēkus, lai atnāk un pamēģina [skeletonu]. Beidzot ar cilvēkiem, kuri strādā Pasaules kausā ar pašu augstāko līmeni. Bet katrā līmenī, šai sagatavošanās līmenī, fiziskās sagatavotības treneri, es pateikšu, ir trīs. Tad ir ārsti, fizioterapeiti, Eiropas kausā ir divi treneri, Starpkontinentālajā kausā, kas ir vidējais līmenis starp Eiropas kausu un Pasaules kausu, ir divi treneri. Un Pasaules kausā divi treneri, nemaz nerunājot par menedžeriem, par cilvēkiem, kas organizē, pērk biļetes, plāno visu ceļošanu. Ļoti bieži vadītāji brauc līdzi, lai būtu šajā procesā iekšā," teica Martins Dukurs.
Praktiski katrās sacensībās klāt ir arī psihologs, kurš piesaistīts no malas vai no citiem sporta veidiem un sistēmām.
Psihologu darbs ir vērtēt un analizēt katra cilvēka darbu, tai skaitā Martina.
"Man sākumā bija jāpierod pie šī visa, jo tas, protams, prasa laiku. Viņiem patīk sēdēšanas, mītiņi [sapulces], kuri man nav tik viegli. Ja mums [Latvijas] komandā katrs lēmums notika minūtes laikā, tad šeit ir saskaņošanas un visas šīs lietas. Viņi jau zina, ka es ļoti mīlu tos viņu mītiņus un pasēdēšanas. Tad viņi man vienmēr piesaka, ka būs tas un tas, pabrīdina, ka nebūs nekas garš, lai nesatraucos. Citreiz sezonā, kad ir daudz darba pie tehnikas, video analīzes un vēl šīs sēdēšanas, runāšanas, plānošanas, nu tas apēd ļoti daudz laika," atzīst seškārtējais skeletona pasaules čempions.
Lielbritānijas skeletona izlasei lielākā daļa finansējuma nāk no valsts un ir grūti no sponsoriem piesaistīt finansējumu naudas izteiksmē.
Lielbritānijā, līdzīgi kā Latvijā, daudzi sponsori ir ieinteresēti sava veida bartera darījumā – pret reklāmu piedāvājot, piemēram, autotransportu, nevis finansējumu.
"Finansējums ir, protams, nauda arī vienmēr jāmāk tērēt. Viņi diezgan plānveidīgi un labi apsaimnieko šo naudu, viss ir ļoti caurskatāmi. Kas man ļoti patika – ja federācija pārstāv divus sporta veidus, tad abos ir jābūt augstiem rezultātiem. Nepietiek, piemēram, tikai ar skeletonu. Tas ļoti labi motivē federāciju darbu, nefokusēties varbūt uz vienu sportu, bet abus sporta veidus dzīt uz priekšu," par Lielbritānijas skeletona izlases finansējuma sistēmu pastāstīja Dukurs.
Darbs Lielbritānijas izlasē gan nenozīmē, ka Martins Dukurs vairs neseko līdzi aktualitātēm Latvijas skeletonā.
Martins turpina Latvijas skeletona attīstību, to darot caur tēva Daiņa Dukura veidoto Skeletona akadēmiju.
"Ja godīgi, tad zinu diezgan smalki, diezgan detalizēti [par situāciju Latvijas skeletonā], jo biju diezgan iesaistīts visā šajā projektā. Piepalīdzu, jo pašam sirds sāp par stāvokli, kādā šobrīd ir šis sporta veids Latvijā. Darīšu visu, kas būs manos spēkos. Neatsaku padomu, neatsaku neko. Jāsāk ar to, ka jābūvē sistēma. Nedrīkst būt tā, ka to visu uzkrauj vienam cilvēkam – šajā gadījumā tas bija tēvs [Dainis Dukurs], kurš jau pietiekami daudz laiku ar mums pavadīja," atzīst Martins Dukurs.
Jāizveido sistēma – tas ir pirmais un galvenais solis, ar kuru sāktos skeletona augšupcelšanās Latvijā.
Kā stāsta Martins, tad valsts nekad nelika noprast, ka šāda veida sistēma varētu tiktu izveidota.
"No valsts jau nebija mājiens konkrētai sistēmai – re kur, šeit ir treneru atalgojums, piesaistiet trenerus, strādājam un attīstām ar šo finansējumu. Nekas tāds nebija. Viss bija tāds – re kur, ir kaut kāds finansējums, varat to tērēt sev, ieguldīt tehnikas attīstībā vai attīstīt jaunos sportistus. Viss tā arī tika improvizēts. Nebija konkrētas sistēmas, nebija skolas vai valsts līmenī pateikts, ka mums interesē šis sports un jūs varat rēķināties ar finansējumu. Nevajag lielu finansējumu, vajag zināt spēles noteikumus," stāsta Martins.
Martins Dukurs arī atzina, ka viņam tika piedāvāts darbs Latvijas Bobsleja un skeletona federācijā, taču to viņam nācās atteikt darba Lielbritānijas izlasē dēļ. Līdzīgs piedāvājums ticis izteikts arī viņa brālim Tomasam Dukuram.
Martins gan nenoliedz, ka viņam bija un vēl aizvien ir vēlme strādāt Latvijā.
"Jā, vispār pirms Tomasa man piedāvāja, un es arī gribētu un gribēju, bet man vienkārši Anglijas līgums to neļauj darīt, un uz diviem krēsliem sēdēšana nebūs. Viņi to nepieļauj, tāpēc es skaidri un gaiši pateicu, ka to nevaru darīt šajā gadījumā," teica leģendārais skeletonists Martins Dukurs.
Tāpat Dukurs neizslēdz iespēju, ka kādu dienu skeletonā startēs arī viņa meitas, kurām jau ir milzīga interese par šo sporta veidu.
"Manas meitas trenējas vieglatlētikā. Nu meitām velk uz skeletonu, bet tētis vienkārši bremzē un pagaidām tajā visā nemetās iekšā, jo es zinu, ja es tur sākšu, tad man arī būs āķis lūpā un ārā nevarēs dabūt. Katru atlasi man prasa, kad tad būs tā uzņemšana, reāla braukšana un kad būs iespēja nobraukt pirmo reizi. Nu nemitīgi man jau tiek prasīts, tā ka zem kaut kāda spiediena es tieku turēts nemitīgi," ar prieku stāstīja Martins Dukurs.
