Pārsteidz Latvijas Riteņbraukšanas federācijas attieksme – ir bijusi taču doma atklāt Vainšteina riteņbraukšanas skolu, kas būtībā ir laba ideja, vismaz skolas nosaukuma izkārtne taču būtu spilgta. Taču, kā izrādās, šāda skola nav vajadzīga. Iespējams, citā valstī Vainšteinu nēsātu uz rokām, atbalstītu viņa ideju, taču Latvijā attieksme esot “Tev vajag, pats arī taisi”.
Vainšteinam ir vēlme, ir idejas, taču neviens palīdzīgu roku nesniedz pat pasaules čempionam, un sportistam nākas piepelnīties trenažieru zālē par instruktoru un palīdzēt savai mammai kafejnīcā Kuldīgā.
Intervijā lsm.lv/ru Vainšteins atzīst, ka uz diviem riteņiem vēl mēdz pārvietoties tad, kad to pieļauj laika apstākļi. Bet tādos laika apstākļos kā šobrīd priekšroku dod automobilim. Šobrīd sportista velosipēds ir garāžā. “Laikam vēl nav pienācis tas brīdis, kad reāli jutīšu, ka esmu pēc tā noilgojies. Šodien citi sporta veida dod man gandarījumu,” atzīst sportists.
Nesen klajā nāca grāmata, kas tika izdota par godu Latvijas Riteņbraukšanas federācijas 130 gadu jubilejai. Viens no grāmatas eksemplāriem nonāca arī pie Romāna, taču, kā viņš pats atzīst, grāmatu vēl nav izlasījis – pirmā to izlasīšot mamma.
Viena nodaļa grāmatā veltīta “Vienības” velobraucienam. Vainšteins atzīst, ka, esot vēl profesionālajā sportā, ne reizi tajā nav piedalījies, taču jau pēc karjeras reizes piecas ir piedalījies un finišējis. “Labas sacensības, ļoti vajadzīgas. Tiesa, gadus trīs nepiedalos,” atklāj Vainšteins.
Šobrīd viņš savas prasmes liek lietā, tikai strādājot Kuldīgā kādā sporta klubā par instruktoru – dod padomus cilvēkiem, kuri vēlas nodarboties ar body bike jeb velotrenažieru treniņu. Uz jautājumu, vai šāda nodarbošanās nav nedaudz par sīku čempionam, Vainšteins atbild: “Varbūt. Bet kaut kas ir jādara.” Viņš labprātāk dalītos ar savu pieredzi, dotu padomus, taču: “Es labprāt. Bet patiesībā tas nevienam nav vajadzīgs. Katrā ziņā nekādas intereses par mani šeit nav. Dzīvoju mierīgi.”
Intereses nav arī Itālijā, kur velosports ir ļoti lielā cieņā. Taču, kā atklāja sportists, beidzot karjeru, viņam šādu domu nav bijis. “Vēlējos pierādīt, ka māku ne tikai pedāļus griezt.
Mana dzīve izmainījās par 180 grādiem, sāku Itālijā apgūt citu profesiju.
Izmācījos par aģentu, lai varētu strādāt tirdzniecības jomā. Turklāt vienmēr mani ir vilinājusi vīndarīšana, es par to ļoti nopietni interesējos. Tā kā priekš manis viss bija loģiski,” atklāj Vainšteins.
Intervijā pasaules čempions neslēpj, ka gribētos atvērt velosporta skolu, taču ekonomiskā situācija Latvijā nav pati pievilcīgākā, turklāt arī laika apstākļi velosportu nelutina “Tā kā es nezinu, cik tas varētu būt efektīvi. Lai sagatavotu labu sportistu, jātrenējas visu gadu. Arī ziemā. Tieši ziemā tiek ielikti pamati. Nevar izlaist trīs četrus mēnešus un pēc tam atsākt trenēties. Ja runā par šādas skolas izveidi, šis jautājums jāapspriež ar cilvēkiem, kuri kaut cik šajā lietā ir ieinteresēti,” pauž Vainšteins.
Šobrīd Vainšteins ir “reanimējis” savas saiknes ar Itāliju – lai gan pats savu vīna ražošanas biznesu ir pārtraucis, jo atgriezies Latvijā uz palikšanu, viņš plāno Latvijā ievest produktus no Itālijas – vīnu, sierus, pastu, eļļu, miltus, cukuru un kafiju.
“Paskatīsimies, kas no tā sanāks,” teic Vainšteins. Iepriekš ar šāda veida uzņēmējdarbību viņš jau ir nodarbojies, taču to iedragāja ekonomiskā krīze.
Lai arī Vainšteina velosipēds šobrīd ir garāžā, velosipēdi un velosports Vainšteinam ir tuvi temati. Runājot par pašu velosipēdu attīstību, sportists atzīst, ka kopš viņa profesionālās karjeras notikusi teju vai revolūcija – mainījusies konstrukcija, materiāli – velosipēdi kļuvuši tādi, par kuriem sportisti savulaik varējuši tikai sapņot. “Tas ir neticami, kādi velosipēdi šobrīd tiek ražoti, cik tie sver, cik izturīgi, kādas detaļas un riteņi! Fantastiski! Īpaši progress manāms pēdējos gados,” pozitīvi pārsteigts ir Vainšteins.
Uz jautājumu, vai tad, ja šobrīdējo čempionu slovāku Peteru Saganu apsēdinātu uz velosipēda, ar kuru Vanšteins triumfēja, vai viņš spētu palikt līderos, Vainšteins atbild, ka, visticamāk, slovākam klātos grūti. “Mainījusies arī konkurence. Manā laikā konkurence bija ļoti spēcīga – Ārmstrongs, Vinokurovs, Čmiļs, Freie, Cabels, Ulrihs, Bartoli, Betinī, Balerini... noskaitīt var ļoti daudzus,” teic čempions.
Velosports šobrīd ļoti mainījies, arī Latvijā. “Viss ir vienkārši – mēs esam izauguši citā sistēmā. Mēs izaugām Padomju Savienībā, kur viss bija pakārtots rezultātam. Viss sagatavošanās process, visas sacensības – tikai tā. Viss bija ļoti stingri. Atceros savus pirmos soļus velosportā Kuldīgā, pēc tam jau atrados Murjāņos...,” atmiņu kamolīti ritina Vainšteins. Taču lielākā starpība – Vainšteina paaudze patiešām mīlēja velosportu. “Mēs nemanījām grūtības, lai gan nebija viegli, cītīgi strādājām un gājām uz savu mērķi. Velosports bija mūsu sirdīs. Un vēl – mūs ne tikai mācīja kļūt par lielmeistariem, bet arī par vīriešiem. Disciplīna, ētika, tradīcijas, cieņa – mūs tolaik mācīja daudzām lietām. Tagad jauniešus grūti iemācīt,” pauž Vainšteins.
