Ja hokejā uz Stenlija kausa tiek iegravēti visi prestižās balvas izcīnītāju vārdi, arī to, kuri uz ledus izgājuši tikai pārdesmit sekundes, tad riteņbraukšanā piemin tikai uzvarētājus, nevis visus komandas biedrus.
“Riteņbraukšana ir ciešs komandas sports,” LTV “Sporta studijai” atklāj operators Ivars Zviedris, kurš pats iepriekš bijis velosportists, taču “Giro d’Italia” nokļuva kā operators, piedaloties filmas “Brīnišķīgie lūzeri. Cita pasaule” filmēšanā. Dokumentālists norāda, ka komandā ir nepieciešami cilvēki, kas pieved pudeles līderim, kas viņu aizvējā pavelk. Bet tas ir tas, par ko avīzēs neraksta un uz žurnāla vāka neliek.
Šie “lūzeri” zina savu lomu komandā un zina, ka viņi uz goda pjedestāla nekāps, taču turpina pievērsties šim sportam. Zviedris viņus salīdzina ar narkomāniem, kuri uzsēdušies “uz adatas” un nespēj nokāpt. Gluži tāpat esot ar riteņbraukšanu.
Parasti aiz kadra paliek arī asinis, nopietnās traumas, taču Zviedrim filmā ir izdevies tikt arī pie šādiem kadriem, kas parāda, gan velosportistu krampi, gan milzīgo gribasspēku.
Stāstot par filmēšanas procesu, Zviedris atklāja, ka operatorus un fotogrāfus šajā sacensībā vadā 25 motocikli. Lielā mērā kadrs ir atkarīgs no motobraucēja prasmes. Tāpat šajās sacensībās ir arī nerakstīti likumi – skaidrs taču, ka velobraucēji visas garās stundas nemin pedāļus, bet apstājās arī dabisko vajadzību nokārtošanai un paēšanai, bet to filmēt nedrīkst.
