Emīls ir sprinteris un 2022. gadā uzvarēja Latvijas čempionātā grupas braucienā. Veiksmīga viņam bija sezonas otrā puse ar Eiropas čempionātā Minhenē izcīnītu 14. vietu, kā arī Liepiņš bija vienīgais Latvijas pārstāvis pasaules čempionātā Austrālijā. Komandā "Trek-Segafredo" viņš startēs trešo sezonu, un sportists gatavojas, lai visaugstākajā līmenī varētu startēt arī turpmāk.
Dāvids Ernštreits: Saprotu, ka tu taisnā ceļā no treniņa ieradies?
Emīls Liepiņš: Jā, taisnā ceļā. Speciāli braucu iekšā, lai nesapūš seju. Ir auksts, un pēc tam seja ir pamatīgi sapampusi zem acīm.
No kā? Vienkārši no aukstuma, vēja?
Nezinu. Ūdens aizture no aukstuma vai vēja, nezinu.
Tu daudz laika pavadi ārpus Latvijas. Kāpēc tu trenējies šobrīd šeit? Vai ļoti gribas būt mājās?
Gribas būt mājās, sanāk tik daudz būt prom. Ir tikai decembra sākums, līdz sezonai vēl ir kāds laiciņš, tāpēc ir jāizmanto iespēja pabaudīt mājas. Jau trešdien [7.decembrī] dodos prom. Nemaz nav tik daudz – mēnesis mājās.
Par pirmo sniegu tu droši vien nebiji no tiem priecīgākajiem cilvēkiem, kad tas tā uz palikšanu atnāca...
Patiesībā man patīk. Ir jautri, vismaz kaut kāds action visu laiku treniņā ir. Ir sānslīdes. Pasekojiet man līdzi "Instagram", tur visu laiku kāds jautrs video ir.
Vai tiešām var teikt, ka tu gatavojies jaunajai sezonai ar domu, ka tā var būt karjerā pat izšķiroša?
Jā, gatavojos cītīgi, jo
komandas vadība neslēpj, ka šajā sezonā viņi no manis gaidīs un arī dos iespējas.
Tas arī ir mans tā saucamais kontrakta gads. Pēc tam 2024. gadā man vajadzēs jaunu līgumu. Būs dotas iespējas un arī, protams, jauns līgums.
Līdz šim nedeva? Kas ir tās iespējas? Vienkārši tikt uz starta konkrētās sacensībās?
Nē. Es varēšu iet uz rezultātu. Iepriekšējos gadus es biju tā saucamais ievilcējs Mateo Mosketi, pēdējais ievilcējs sprintā. Viņam pozīciju izkārtoju. Tagad es varēšot iet uz sprintu un pierādīt sevi. Pirmā iespēja būs Austrālijā, kur jau 15. janvārī sākas pirmās sacensības. Es beidzu sezonu pēdējais no komandas Itālijā un pirmais arī sāku. Tā pauze man nav tik liela.
Sezona beidzās kaut kad oktobra otrajā pusē. Tu esi mājās mēnesi, nedaudz vairāk...
Beidzās 15. oktobrī.
Vai tev ir zināms gada kalendārs? Vai tagad jau gatavojaties konkrētiem punktiem? Vai vari sevi arī mentāli sagatavot, kas būs svarīgākais?
Es gatavojos, gribu parādīt sevi jau pašā sākumā, sākot ar Austrāliju.
Tad es pa taisno braucu uz Teidi, uz augstkalni, tad man būs arī iespēja Emirātu tūrē. Emirātu tūre man vienmēr ir bijusi veiksmīga, pēdējos divus gadus es biju vairākas reizes TOP6. Vajadzētu izmantot.
Emirātos tu startēji arī šajā gadā – iepriekšējā sezonā, februārī. Kā ķermenis uz to reaģē – ziema, vasara, vai arī tu esi tāds klasiskais mūsdienu sportists, kurš ceļo apkārt zemeslodei un startē tur, kur ir silts?
Man ir baigi labi tur, jo tur nekas nezied. Man ir problēma ar putekšņu alerģijām. Pavasarī Eiropā man ir pilnīgs čau. Es vispār nevaru pabraukt – asaras tek, deguns tek, viss ir slikti, es nevaru paelpot. Man ir tā saucamā bronhiālā astma, es zaudēju daudz no savām plaušām. Pavasarī ir diezgan traki.
Pavasarī notiek ļoti daudz klasikas un ļoti svarīgas sacensības tava ampluā braucējiem. Tas ir tavs profils?
Jā. Un, kad es redzu, ka lietus līst, es esmu riktīgi priecīgs. Man patīk, jo pārējie ir nosaluši. Viņi švakāk brauc līkumos. Tur ir bruģis, tehniskas vietas. Ja lietus līst, tad ir baigi labi. Ja nelīst, tad ir galīgi slikti.
Par tiem Emirātiem – tu tur brauc, Apvienotie Arābu Emirāti atbalsta savu komandu Pasaules tūrē. Gribas vilkt paralēles varbūt nedaudz ar Kataru un futbolu. Vai tā ir zīme, ka viņiem vajag visu – ka mēs gribam arī tur būt, mēs to varam atļauties. Vai tā viņi sevi ieliek pasaules kartē arī caur riteņbraukšanu?
Šobrīd viņi rāda, ka grib nopirkt visus spēcīgākos braucējus. Laikam tur budžets ir neierobežots. Viņi ir nopirkuši tā, ka tur tiešām jebkurš sastāvs ir pirmais sastāvs. Viņiem ir [divkārt "Tour de France" uzvarējušais Tadejs] Pogačars un pārējie palīgi arī ir tādi, kas varētu cīnīties par "Grand Tour" augstākajām vietām.
Cik liela saikne viņiem ir ar šo valsti?
Viņi tur diezgan daudz pavada laiku. Cik redzu, viņiem arī pirmā nometne ir Emirātos. Viņiem arī tagad bija tikšanās ar sponsoriem. To es zinu no čomiem, kas "Emirātos" brauc, "Instagramā" skatos, ko viņi dara. Viņi jau tur ir, tā ka kaut ko jau brauc.
Tu saki – komanda dos iespēju, bet komanda arī no tevis prasa. Kas ir svarīgākais, ko viņi no tevis grib? Ko viņi gribēja šajā sezonā, ko gribēs nākamajā?
Noteikti [Starptautiskās Riteņbraukšanas savienības] UCI punktus, kas arī Latvijai būs ļoti svarīgi kvalifikācijai olimpiskajām spēlēm. Nezinu no galvas, kurā vietā jāiekļūst, tad mēs būsim divi. Viena vieta mums ir, cīnāmies par divām.
Komanda gaidīs punktus. Protams, arī kādu uzvaru,
jo ir trīs gadu cikls. Pirmās 16–17 komandas noturas Pasaules tūres līmenī, pārējās lido ārā.
Par šo pastāsti. Komandai ir svarīgi ne tikai tas, ka Emīlam ir labi, viņš ir reitingā augstu, un Latvijai ir labi, ka varēs uz olimpiādi braukt, bet komandai ir jānosargā sava vieta. Kādu spiedienu tas uzliek?
Diezgan lielu. Visai komandai tagad jau ir spiediens, jo punktu sistēma nav īsti pārdomāta. Ja, piemēram, uzvari "Vuelta a Espana" posmā, tu dabū 100 punktu. Ja uzvari vienas dienas sacensībās, kuras kāds te uztaisa Latvijā, tā saucamo UCI zemāko kategoriju, dabū 125 punktus. Ir drusku līmenis – "Vuelta a Espana" vai kas cits. Tas nav galīgi pārdomāts. Tas nozīmē, ka Polijā ir daudzas mazas kategorijas sacensības un viņi visi salasa punktus, ir drausmīgi augstu. Mēs braucam augstāko kategoriju. Madss Pedersens uzvarēja trīs posmus, bet praktiski nekādus punktus neieguva. Tagad komandas cīnās ar UCI, ka ir jāmaina sistēma.
Tas nozīmē, ka tev katrās sacensībās ir jādomā par tiem punktiem. Beigās katrā finišā tev par katru cenu ir jāmēģina tikt pašā priekšā pat, ja tas nav īsti tavs profils...
Vienmēr vari būt sacensībās TOP 5–10, un sezonas beigās tev būs ļoti daudz punktu. Kā vienmēr, svarīgākais ir uzvara. Protams, visi grib uzvarēt, bet nevajag nekad padoties, "es nevarēju", palaiž kājas un ripo līdz finišam. Ir jācīnās par katru punktu, jo beigās tie var izšķirt daudz. Šogad kādas četras komandas cīnījās par izdzīvošanu, lai paliktu Pasaules tūrē.
Vai tev nerīvēs kantes, ja es Tomu Skujiņu nosaukšu par tavu lielo brāli. Ko tu teiksi?
Jā.
Viņš ir tas lielais brālis arī komandā. Viņš oktobrī atkal noslēdza divu gadu līgumu, laikam kopā jau būs septiņi gadi viņam "Trek-Segafredo" komandā. Kāds ir viņa statuss, viņa pienākumi un atbildība?
Toms ir ļoti gudrs braucējs. Viņš ir pierādījis, ka var vadīt komandu sacensību laikā. Viņš arī pats var parādīt rezultātu. Kā redzējām, sezonas otrajā pusē viņš parādīja ļoti augstvērtīgus rezultātus. Komanda ir ļoti priecīga par viņu.
Ko viņš jaunajiem dod? Es saprotu, ka ir tas skats nākotnē…
Pat ne jaunajiem. Tas ir tā saucamais road [uz ceļa] kapteinis.
Stratēģiski vada sacensību?
Jā, viņš lasa gonku – braucam tagad uz priekšu, tur mums vajag būt kopā... tagad varam vienkārši atpūsties. Viņš ir diezgan gudrs braucējs.
Labu izglītību ieguvis. Vai jauno braucēju audzināšanā viņam ir kāda loma, vai tikai sacensību laikā stratēģija un taktiskie risinājumi?
Protams, ja viņš ir tā saucamais road captain, tad viņam arī ir jāaizbrauc [un jāsaka]: "Ko tu te sēdi? Tev jāmēģina iekļūt atrāvienā." Tas ir uzdevums tā saucamajam road kapteinim. Es arī citreiz esmu road captain, tad man patīk tos jaunos paspīdzināt. Ja sēž grupā un neko nedara, tad es aizbraucu. Es vēl speciāli rācijā pasaku, lai direktors dzird mašīnā, ka viņi neko nedara.
"Es varu, vai tad jūs nevarat?" Ar tādu domu?
Apmēram [tas ir] teikt: "Ko tu te sēdi? Tev bija uzdevums tur!" Viņš domāja: "Pataupīšu spēkus, pabraukšu tur, tad es beigās būšu priekšā." Riteņbraukšanā tā nenotiek. Ja tev ir kāds uzdevums, tad tev tur ir jābūt.
Toms ir vienīgais latvietis, kurš ir nobraucis piecus "Tour de France". Vispār to nobraukt līdz galam, ko tas prasa?
Grūti.
Es braucu "Vuelta a Espana". Vienreiz ap 13. posmu man likās, ka labāk ir nošauties.
Reāli grūti. Man pat telefonā ir bildes, kur izskatās, ka es nezin kam esmu gājis cauri. Viņiem ar Kristu [Neilandu] ir savādāk, jo viņi ir kalnā braucēji, vairāk tā saucamie izturībnieki. Es esmu tā saucamais sprinteris.
Sprinteriem ir baigi jācīnās par izdzīvošanu, jo ir tā saucamie laika limiti.
Ja ir kalnu posms, tad, protams, kalnā braucēji jau no starta dod ručkā, un visi sprinteri ir ārā. Tad mēs visi sprinteri savācamies un mēģinām, cik varam tajās 20 minūtēs, kad varam finišēt aiz pirmās vietas. Tas ir liels izaicinājums. Ja ir kādi seši kalnu posmi no vietas un katru dienu ir jācīnās par limitu, mēs jau nevaram pasēdēt grupā, visu laiku ir jāmočī, jāstrādā un jācīnās par limitu. Ir diezgan grūti sprinterim.
Vai gaidāmajā sezonā tev varētu būt iespēja braukt arī kādā no lielajām tūrēm? Vai arī tu nemaz to nevēlies pēc visa, ko stāstīji?
Vienīgā iespēja ir "Vuelta", es domāju, jo "Tour de France" man kā sprinterim priekšā uzreiz ir Madss Pedersens. Viņu ir diezgan grūti izkonkurēt, viņš šobrīd ir viens no vadošajiem pasaulē. Ja būs iespēja braukt Vueltu, tad kāpēc ne?
Es iepriekš teicu individuālais, bet, protams, komandas sporta veids. Eiropas čempionātā tu nostartēji ļoti labi, izcīnīji 14. vietu...
Varēja būt labāk, es biju diezgan neapmierināts.
To man prieks dzirdēt. Turpat blakus bija arī Pedersens, vēl spāņu braucējs, tie, kas ir no tavas pro tūres komandas. Vai stratēģija tiek veidota arī kopā ar viņiem, kad jūs pārstāvat savas valstis? Kā tas notiek?
Nē, es pārstāvu Latviju, un tas arī viss. Mēs braucām kopā ar Tomu un Mārtiņu Pluto, tas arī ir viss. Es esmu neapmierināts ar rezultātu tādēļ, ka pēc pēdējā līkuma es biju aiz itāļiem uzreiz, ko video arī var redzēt. Man bija perfekta pozīcija, jo es biju Eliam Viviani uz rata. Es domāju, ka TOP3 ir garantēts. Itāļu saucamais vilciens – ievilcēji – nosprāga 300 metros, un mēs apstājāmies. Grupa kā nāca apkārt, tā mani apēda, un es pat nespēju kājās piecelties, man visur bija stūres riņķī.
Taktiski tu izdarīji visu pareizi, vienkārši likme nebija uz pareizajiem?
Likme nebija uz pareizajiem. Es nekad nedomāju, ka tiešām Filipo Ganna un visi pārējie vienkārši apstāsies. Es jau biju gatavs cīnīties par medaļām. Nesalikās.
Pasaules čempionātā Austrālijā tu biji vienīgais latvietis, pārstāvot Latviju. Man liekas, tev arī bija savāda, īpaša sajūta. Atbildība baigā, un 58. vieta. Izstājās ļoti daudzi, tu tiki ļoti solīdi līdz finišam. Kāda bija pēcgarša?
Laba, jo es biju noslimojis visu nedēļu pirms starta. Mēs aizbraucām uz Austrāliju, man bija superlaba forma, un es saslimu. Jānis Kaupe kaut kā mani dabūja uz strīpas.
Olimpiskās vienības dakteris?
Jā. Viņš man vēl pirms starta deva "Coldrex" dzert. Man bija ideja – sākās brauciens, es jutu, ka nejūtos baigi labi, izdomāju, nu, braukšu atrāvienā, vismaz Latvijas krāsas parādīšu. Beigās izvērtās, ka man viena no labākajām dienām ir. Mani noķēra pēdējā aplī. [Beļģis] Remko [Evenepūls] mani noķēra laikam divus apļus līdz beigām. Tas vienkārši ir pārcilvēks, tur mūs visus izmētāja. Tad mani pēdējā kalnā noķēra vadošā grupa un
pietrūka reāli 70 metri tam stāvajam kalnam, lai cīnītos par medaļām.
Man jau bija melns gar acīm, es domāju, kā lai vispār tiek līdz finišam. Drusku, drusku pietrūka.
Pieminēji Evenpūlu. 22 gadi – tas ir jauns standarts, ka tādā agrā jaunībā var nobraukt "Grand Tour", kas ir absolūti izturības pārbaudījums, un pēc tam uzvarēt arī pasaules čempionātā vienas dienas braucienā? Liekas, ka tam būtu jābūt iespējamam tā ap 30, kad esi ļoti lielu bāzi uzkrājis. Arī citi topa braucēji ir jauni džeki.
Remko ir cits līmenis. Neviens nesaprot, kā tā var būt. Bija Pogačars, kas vēl joprojām ir.
Nu, viņam arī šobrīd ir tikai 24...
Kad pasaules čempionātā mūs noķēra tā grupa, es nekad neko tādu nebiju redzējis. Ir līdzens, ir mājas riņķī, nekāda vēja nav. Viņš vienkārši pieiet priekšā, liek klāt, liek klāt tā, ka pasaules zvaigznes viens pēc otra tik-tik-tik – ārā. Viņš vienkārši viens pats aizbrauc.
Ko tev novēlēt Ziemassvētkos vai jaunajā sezonā?
Daudz uzvaru un daudz veiksmes. Veiksme man vienmēr ir tas, kā drusku…
Mazliet ir pietrūkusi? Lai veiksme ir, un tavā treniņu plānā ritenis ir numur viens. Slēpes laikam ne...
Slēpes arī! Ja ir baigi auksts, tad kāpju uz slēpēm. Slēpes palīdz. Vienreiz jau biju Ogres Zilajos kalnos, super trase bija.
Paldies, Emīl, tiešām, lai tev veicas. Mēs turam par tevi īkšķus...
Paldies!