Carnikavietis Toms Skujiņš. Gatavs riteņbraukšanā sevi mocīt un tikt pāri sāpēm

Rīgas Valsts 1. ģimnāziju absolvējušais Skujiņš ir izmēģinājis spēkus arī matemātikas studijās, tomēr pašlaik koncentrējas profesionāla riteņbraucēja karjerai, kas pērn viņam sagādāja spilgtu debiju "Tour de France". Latvijas, Francijas un ASV komandas pārstāvējušais Skujiņš šosezon tāpat kā pirms gada brauks "Trek–Segafredo" komandā, bet pasaulē tālus ceļus mērojušais carnikavietis intervijā lsm.lv atzīst, ka Latvijā arvien jūtas kā īstajās mājās. Lai gūtu panākumus, Skujiņš ir gatavs sevi pamocīt un būt nepiekāpīgs caur sāpēm.

Vai bija kāds klikšķis, ka tev jākļūst par riteņbraukšanas profesionāli?

Klikšķa nebija, bet galvenais lēmums bija 2010. gadā, kad devos uz Franciju, lai mēģinātu tikt profesionālā komandā. Ir jāmāk sevi pamocīt, jo jebkurā sporta veidā bez sāpēm nevar tikt uz priekšu. Ja gribi ko dzīvē sasniegt, ir jāspēj sakost zobus un tikt pāri fiziskām un emocionālām sāpēm. Psiholoģiski ir grūti daudzdienu sacensībās, kad 15. dienu pēc kārtas atkal jādara tas pats. Ārsti mani nav brāķējuši kā savulaik nākamos pasaules čempionus Romānu Vainšteinu un Marku Kavendišu, kam teica, ka viņi nekad nebūs uzvarētāji. Par mani nav tā teikuši, taču ārsti nav arī teikuši, ka būšu baigais minējs. 

Ko tev deva izbraukšana ārpus valsts uzreiz pēc vidusskolas?

Riteņbraukšana ir starptautisks pasākums, jau pirms vidusskolas beigšanas 17 un 18 gadu vecumā braucām uz nometnēm un sacensībām Itālijā, Spānijā. Jaunums bija tas, ka aizbraucu uz ilgāku laiku un komandā biju vienīgais latvietis. Tas palīdzēja apgūt prasmi jebkurā negaidītā situācijā pašam atrisināt problēmas.

Tev nav bijis iespaidīgas atbalsta komandas?

Riteņbraukšanā līgumu paraksti individuāli, bet tālāk dodies viens pats uz komandu un centies tajā integrēties. Protams, komanda atbalsta, bet daudz kas atkarīgs no tā, cik liels ir tās budžets. Komandā ir vairāk nekā 50 cilvēki, taču daļa rūpējas par loģistiku, tehniskām lietām un ir savas jomas profesionāļi.

Vai doties ārpus Latvijas jaunajiem braucējiem ir pareizs risinājums?

Biju jau iestājies Latvijas Universitātē matemātiķos statistiķos, starp citu, kopā ar [riteņbraucēju] Andžu Flaksi. Tas nebija ļoti plānoti. Septembrī togad vēl biju sacensībās, oktobrī universitātē mācījos, gāju uz lekcijām, bet jau tobrīd zināju, ka būšu gaidīts Francijā Marseļas komandā. Zināju, ka abas lietas nepavilkšu, tomēr gribēju sev noskaidrot, kas ir Latvijas Universitātes programma un vai tas mani varētu interesēt. 

Kas tevi saista riteņbraukšanā?

Lielākajai daļai riteņbraucēju lielākais dzinulis ir brīvības sajūta. Jebkurā brīdī vari uzkāpt uz riteņa un aizbraukt, kur vajag. Trenēties sāku šosejas riteņbraukšanā, bet pirmās sacensības bija mauntinbaikos (kalnu divriteņos). Toreiz braucu riteņbraukšanas klubā "Marss", kam pie VEF bija sava bāze. Šķiet, tagad tas ir "RRS-Purvciems".

Vai Latvijā jūties droši uz ceļiem?

Te cilvēki nav pie riteņbraucējiem tik ļoti pieraduši kā Spānijā, bet respekts uz ceļiem ir. Spānijā neviens nekur nesteidzas, tādēļ palaiž riteņbraucēju gan tur kur vajag, gan arī tur, kur nepienāktos. Arī apbrauc ar lielāku distanci. 

Kur tagad ir tava dzīvesvieta?

Man ir trīs dzīvesvietas – Carnikava, Žirona Spānijā un ASV. Žironā dzīvo daudz riteņbraukšanas profesionāļu, jo visu gadu ir treniņiem pieņemami laikapstākļi – ziemā nav pārāk auksti, vasarā nav pārāk karsti. Svarīgi, ka arī ir ērti apstākļi ceļošanai, tuvu Barselona ar lielo lidostu. Pārsvarā visa ceļošana ir lidmašīnās. Retāk ar vilcienu, ja mazākā attālumā kur Spānijā jānokļūst.

Vai seko Latvijas notikumiem?

Jā, cenšos sekot, cik vien varu, bet tas ir sarežģītāk, kad neesmu Latvijā. Šķiet, ka viss iet uz augšu, protams, katrs skatās no savas perspektīvas un redz tikai to, kas notiek pašam apkārt. Carnikavā man joprojām ir daudz draugu. Manas māsas gan vairs nedzīvo Latvijā un paziņu loks kļuvis internacionālāks. Ceļošana pa pasauli arī kļuvusi daudz vienkāršāka, un kaut katru dienu var aizlidot uz Angliju ne par kosmiskām cenām.

Kas tevi Latvijā piesaista?

Latvija nav pārapdzīvota, un nav par ko sūdzēties. Algas kļūst labākas, un darbu, ja meklē, var atrast bez problēmām. Tagad man Latvijā pietrūkst kalnu, tie man ir iepatikušies, bet saules gan man netrūkst. Labprāt slēpoju ar distanču slēpēm, tas arī palīdz uzturēt riteņbraukšanas formu.

Saviem bērniem novēlētu būt riteņbraucējiem?

Ja viņiem patiktu, kādēļ ne, bet tas nav vieglākais sporta veids. Distances nav īsas, bet uz riteņa kāpj ne jau tādēļ, lai pāris kilometrus nobrauktu. Katrs ar kārti pārlēks pāris metrus, bet, lai kāds to skatītos, ir jālec daudz augstāk. Garās distances ir arī vēsturisks mantojums. Piemēram Lježa–Bastoņa–Lježa, Parīze–Rubē, Milāna–Sanremo – tie visi ir vēsturiski velobraucieni.

Riteņbraucējs ir arī reklāmas laukums?

Šosejā ir lielākā riteņbraukšanas nauda, televīzijas tiešraides piesaista reklāmdevēju interesi. Mūsu komandai ir diezgan daudz atbalstītāju, un daļa darba pienākumu ir piedalīties arī sadarbības partneru publicitātes pasākumos. 

Ja ir tik liela slodze, kas riteņbraucējam jāēd?

Komandā mums ir speciālists, kas palīdz uztura lietās. Galvenais saprast, kas organismā nepieciešams. Olbaltumvielas, lai atjaunotos, ogļhidrāti enerģijai, taukus ķermenis izmanto zemākas slodzes apstākļos. Cilvēks var pārtikt tikai no olbaltumvielām un taukiem. Ēdu arī gaļu, un Latvijā ir lieliski, ka diezgan vienkārši var tikt pie meža gaļas. Te nav jāsatraucas par ģenētiski modificētu pārtiku.

No zemniekiem nopirktas olas uz pannas izskatās pavisam citādi. Trakas diētas man nav, vienīgi izvairos no miltiem, jo mans organisms ne tik labi tos pārstrādā. Ja sāc liet ne to "degvielu", organisms to jūt. Riteņbraukšanā neder, piemēram, modernā diēta bez ogļhidrātiem tikai ar taukiem. Slodze riteņbraucējam ir daudz augstāka, jo organisms nestrādā parastā režīmā. Mēs, riteņbraucēji, ēdam vairāk. Mums brauc līdzi savs pavārs, un tad zinām, ka ēdiens būs ne tikai garšīgs, bet arī kvalitatīvs no labiem produktiem. Svarīgi ir organismam dot tieši cik, cik varēs izmantot.

Kā organismam atjaunoties?

Tas ir svarīgs process, jo bez pilnvērtīgas atjaunošanās treniņš būs bezjēdzīgs. Ķermenis pie slodzes pierod pēc atjaunošanās. Spēcīgāks kļūsi nevis pēc smaga treniņa, bet pēc tam, kad būsi pēc tā atguvis spēkus. Gan olimpiskās spēles, gan pasaules čempionāts ir apmēram pāris nedēļas pēc lielajām tūrēm. Uzvarētāji 90% gadījumu ir no lielajām tūrēm, jo pāris nedēļās ir iziets atjaunošanās cikls un ķermenis kļuvis spēcīgāks. Vai ir izdevies atjaunoties, vislabāk var noteikt pēc pašsajūtas. 

Cik daudz komandā veic medicīniskās pārbaudes?

Ja vēlētos, testus varētu veikt katru nedēļu, bet jēgas no tā nebūtu nekādas. Ir obligātās pārbaudes, lai zinātu, ka braucējs ir vesels. Asins analīzes obligāti ir reizi ceturksnī, tāpat katrā brīdī var būt dopinga analīzes. Ja ilgu laiku testu nav bijis, uztaisu pats, lai redzētu, ka viss ir kārtībā. Piemēram, vai pietiek dzelzs, bez kā neveidosies sarkanie asinsķermenīši. Asins analīzes ir lietderīgi taisīt reizi mēnesī, lai nebūtu jānodarbojas ar minēšanu. Ar katru gadu parādās arvien vairāk iespēju, kā nomērīt braucēja jaudu. Tas ir precīzāks rādītājs nekā ātruma kilometri stundā. Var mērīt arī pulsu, bet tas mainās no noguruma un nav tik labs rādītājs kā jauda. 

Vai ir sajūta, ka ir riteņbraucēji, kas nenovēršami ir labāki par citiem?

Vienam dzejolis jāizlasa vienreiz, lai to atcerētos, citam – vairākas reizes. Katram ir savas dotības. Riteņbraukšanā ir arī psiholoģiskā cīņa, un gada sākumā tiek ieskicēts katra braucēja sacensību kalendārs, un tad apmēram zini, kāda tajās būs tava loma. Man komandas interesēs nav grūtāk strādāt, man patīk. Ja zinu, ka nevaru vinnēt, 12. vai 15. vieta mani tāpat neinteresē. Dažreiz komanda nezina, ko ar mani darīt, jo varu visu braukt. Tas ir mans mērķis, lai jebkurās sacensībās man būtu kaut neliela iespēja. 

Braukšana lielajā grupā riteņbraucējam ir vienkārša?

Pretvējā, ja esi grupā aizmugurē, kājas diez ko daudz nav jākustina. Daudzi braucēji iemācās areodinamiku grupā, citi – ne. Tā ir viena no manām stiprajām pusēm, ka zinu, kurā grupas daļā būs vieglāk saglabāt enerģiju. Vidējais ātrums grupā ir 40–45 kilometri stundā, nobraucienos jau tuvojas simtam.

Kas tev ir ritenis? Pārvietošanās rīks vai sporta inventārs?

Noteikti abi. Ar to piedalos sacensībās un pelnu naudu, bet man patīk braukt ar riteni uz galamērķi, kad vajag kur pārvietoties. Latvija ir riteņbraukšanai piemērota, galvenais ir pareizi ģērbties. Es parasti braucu līdz -10 grādiem; ja ir aukstāk, tas vairs nav treniņš. Braukt ar elektroričuku uz darbu gan varētu arī tad, kad ir aukstāks.

Profesionālo sportistu pieredze var noderēt arī parastam svētdienas braucējam?

Mūsu atsauksmes izmanto divriteņu ražotāji, lai izgatavotu labākus braucamos ikdienas braucējiem. Tagad normālu divriteni var nopirkt daudz lētāk nekā pirms pārdesmit gadiem. Mums tagad uz rāmja vairs nav neviens vadiņš, viss paslēpts iekšā, un tas šķiet nedaudz kosmiski. Drīz arī ielas braucējiem noteikti būs divriteņi ar bezvadu ātrumu pārslēdzēju. Ir samazinājies arī pilsētas riteņu svars. Man pašam ir pilsētas ritenis, ne bieži, bet izbraucu arī ar to. Man patīk elektroriteņi, jo tie palīdz cilvēkiem pārvietoties. Tā ir viena no labākajām investīcijām – ietaupīsi laiku un degvielu.