Attaisno uzticību un grib atgriezties īpašajā «Tour de France». Saruna ar riteņbraucēju Kristu Neilandu

ĪSUMĀ:

Šovasar 30 gadus vecais kuldīdznieks Neilands ceturto reizi startēja "Tour de France", kur teicami aizvadītajā 18. posmā izcīnīja 7. vietu, no pjedestāla atpaliekot 22 sekundes. Pasaules čempionātā Krists paveica milzu darba apjomu, palīdzot Tomam Skujiņam izcīnīt 4. vietu, bet pats finišēja 71. pozīcijā.

Reinis Ošenieks: Kā jau riteņbraucējam, nevaru nepajautāt par Kuldīgu. Cik bieži tu esi braucis Rīga–Kuldīga ar riteni?

Krists Neilands: Nav bieži. Šosejas pārāk bīstamas. Ir mēģināts uz Murjāņiem, ap 200 kilometru. Sešas, sešarpus stundas.

Leģendārajā "Tour de France" startēji ceturto reizi, trešo reizi pēc kārtas. Ar ko tava loma šoreiz atšķīrās?

Es domāju, ka no komandas puses varbūt bija liktas lielākas cerības uz mani, jo pagājušogad es gandrīz pierādīju to, ka esmu spējīgs cīnīties ar uzvaru posmā. Pagājušogad tas neizdevās, bet bija ļoti tuvu. Tā loma tādā ziņā ir šogad pamainījusies, ka man ir vairāk iespēju – varu doties atrāvienā un mēģināt cīnīties par posmiem.

2023. gadā 4. vieta – vai tā bija diena, kad tev komanda pasaka: "Šodien ejam! Parādi, uz ko tu esi spējīgs." Kāda bija reakcija pēc tam, kad nesanāca uzvarēt, bet biji tuvu? Pēc tam arī noslēdzi līgumu. Tas nozīmē, ka viņi rēķinās un redz, ka tu vari cīnīties.

Jā, pagājušogad mums visa "Tour de France" komanda bija būvēta uz atrāvienu posmu uzvarām. Bija tā, ka katru dienu bija kādi divi ideālie scenāriji, divi braucēji, kuri cīnītos tajā atrāvienā. Tieši tajā dienā mēs bijām tie divi braucēji, kas būtu ideālais scenārijs. Viens no tiem biju es. Prieks, ka nedaudz kā pēc grāmatas mums tas izdevās. Varbūt beigās nepietika spēka.

Tu biji nedaudz apslimis? Vai tur bija tā problēma?

Apslimis es biju šogad, ne pagājušogad. Kovids bija.

Ar visu kovidu vēl iebraucāt desmitniekā kopā ar Tomu Skujiņu...

Toms bija ceturtais, es – septītais.

Tas bija viens no posmiem, kad izjuti spiedienu, ka par spīti slimībai tāpat ir jāizdara savs darbiņš, ko liek mana komanda.

Tur tā lieta, ka es pēc pagājušā gada "Tour de France" uz šo tūri braucu ar lielām ambīcijām. Pirmajos posmos nebija nekādas iespējas atrāvienam. Pēc tam sanāca saslimt ar kovidu, tad aizbraucu atpakaļ mājās, tūre jau gandrīz noslēdzās.

Kad redzējām, ka organisms atgūstas, es jūtos arvien labāk – ja nemaldos, tas bija 18. posms – es zināju, ka tā ir pēdējā iespēja. Vai nu šodien kaut kas, vai šajā gadā vispār nekas.

Tā arī forši salikās, ka sanāca būt atrāvienā. Mums arī to atrāvienu palaida līdz finišam. Pašā finišā, cik bija iekšā, tik arī atdevu. Priecīgs, ka varēju finišēt TOP10 tajā posmā.

Ir atsevišķi gadījumi sportā, ka profesionālais sportists jau zina savu nākotni. Līdz 2028. gadam jau, iespējams, līgums ir noslēgts, bet medijos tas vēl netiek izsludināts. Tavā gadījumā līdz 2026. gadam noslēdzi līgumu. Kā tas notiek? Uzreiz pēc 4. vietas izcīnīšanas? Komanda paskatās – ir materiāls. Varam strādāt un gaidīt uzvaras. Vai tu zināji jau to ātrāk, ka ar tevi rēķinās? Cik liela nozīme tam rezultātam?

Tieši tam vienam konkrētajam rezultātam īsti nav nozīmes. Līgums tika noslēgts, ja nemaldos, jau trīs mēnešus pirms "Tour de France", bet tobrīd man tā 4. vieta līgumā neko nemainīja. Tas vienkārši bija tas brīdis, kad to labāk paziņot.

Vai, tavuprāt, tā ir tāda spēlīte no komandas puses? Viņi domā arī par citiem riteņbraucējiem, kas redz – saliekam kopā puzli, rezultāts ir, noslēdzam līdz 2026. gadam līgumu.

Jā, es domāju, ka viņiem tur noteikti ir kaut kāds savs knifs, kādas idejas, kā to labāk pasniegt.

Cik daudz Izraēlas komandā runā par to, cik mēs ar tevi rēķināsimies, kāda būs tava loma? Cik ļoti tu sākumā varbūt ar šķību aci skaties uz jauniem talantiem, kas ienāk komandā? Cik ļoti uztraucies par to?

Šī jau nav mana pirmā diena šajā komandā. Tas arī ir mūsu veids, kā mēs strādājam, ka es ļoti labi pazīstu šo komandu un viņi pazīst mani. Viņi zina, ko no manis sagaidīt. Viņi zina, ko es viņiem varu dot. Tāpēc es varbūt tik ļoti nesatraucos par to, kas ienāk, kas aiziet. Esmu vienmēr dzirdējis gandrīz tikai labākās atsauksmes no sporta direktoriem.

Vienmēr cenšos izdarīt savu darbu. Ja komanda ar mani rēķinās, es arī vēlos to novest līdz galam.

Tas ir mūsu veids, kā mēs sastrādājamies un kāpēc mums tā sadarbība ir tik ilgstoša.

Par "Tour de France" un to ažiotāžu, visu to spiedienu, kas ir apkārt: cik ļoti tas tevi kā sportistu ietekmē? Cik paši sportisti mainās tieši uz lielo tūri, braucot kopā? Kā tur mainās ikdiena?

"Tour de France" nevar salīdzināt ne ar vienām sacensībām, kas atrodamas kalendārā. Man tas patīk. Tas ir riteņbraukšanā lielākais notikums pasaulē, lielākais notikums gadā. Man gribas tajā piedalīties. Kaut gan ir brīži, kad atrodies tur uz vietas – pirmās trīs, četras dienas ir ļoti forši, tu vēl esi uz viļņa, bet otrajā nedēļā tas viss stress un nogurums ņem virsroku. Tad sāc domāt: zini, varbūt šogad nobrauksim un pietiks, varbūt nākamgad kaut ko citu. Tad pat nav jāgaida gads, jo beidzas sezona, pienāk novembris, decembris, un tu jau sāc domāt, tīt bildi atpakaļ, ka viss stress un bardaks, kas tur notiek, tomēr ir foršs, un gribas atgriezties.

Kad tu sāc domāt par nākamo "Tour de France"? Kad ir gatavošanās, noskaņošanās? 

Teikšu godīgi, ka pirms mēneša es vēl neko nedomāju. Tagad jau sāku domāt. Mums pēc divām nedēļām būs komandas nometne, pirmā sanākšana kopā pirms nākamā gada. Tur arī mēs sēdīsimies pie viena galda, liksim kalendāru kopā.

Es jau lēnām sāku likt sev galvā to puzli kopā, ko es vēlētos, vai es kaut ko gribētu mainīt no pagājušā gada. Tagad es jau sāku domāt, ja būs man iespēja braukt to tūri piekto reizi, tad, visticamāk, es arī vēlēšos turp doties.

Ļoti daudz interneta dzīlēs atrodams par Tadeju Pogačaru – kā viņš gatavojas, kāds brīnumcilvēks, ko viņš tur dara. Cik daudz tas tiek apspriests jūsu nometnē? Cik daudz esi pats pētījis un skatījies? Vai viņš ir pārcilvēks vai nav?

Protams, par to runā. Katram ir savs viedoklis. Es domāju, ka tas vienkārši ir ģenētiski, man grūti izskaidrot. Varbūt reizi tūkstošgadē viens tāds ir. Viņš vienkārši ir pārāks par visiem.

Vai vari raksturot, kas ir tas brīnums, kādā slodzē viņš spēj braukt?

Tas būtu tā, ka tu brauc ar velosipēdu un viņš brauc ar motociklu. Tā ir tā atšķirība. Viņš sacensībās dara, ko grib. Kā mēs smejamies, viņš spēlē "PlayStation" uz ričuka. Piespiež vienu pogu, un viņš ir prom. Grūti raksturot. Vienalga, lai kādi būtu apstākļi, lai kāda būtu citu komandu taktiskā spēle, tas viņu vienkārši neietekmē. Ja viņš vēlēsies, viņš vienkārši aizbrauks, kur gribēs.

Mēģināt to kopēt, ja nav iekšā tā ģenētika, tad nav variantu?

Nē. Bija arī smieklīgi paskatīties, ka viņš visu sezonu dominēja un vienmēr, kad tos izrāvienus veica, bija pāris braucēji, kuri centās viņam braukt līdzi un pēc nepilnām pāris minūtēm aplauzās. Pēc tam viņi sevi iedzina tādā bedrē, ka vispār no sacensības izlidoja ārā.

Tad jau bija smieklīgi paskatīties, ka sezonas pēdējās sacensībās Itālijā, kad Tadejs piecēlās kājās, neviens vairs nemēģināja braukt līdzi – mēs cīnāmies par otro vietu.

Pirmā vieta aizbrauca, mēs pat nemēģinām. Visi uzreiz koncentrējās uz otro vietu. Man patīk, ka es varu piedzīvot to, ka tieši tajā peletonā, kur es braucu, mums ir tāds viens. Es zinu, ka par viņu runās vēl ļoti ilgi. Varbūt vecumdienās es arī varēšu teikt, ka ar viņu braucu kopā. Tādā ziņā tas ir forši, bet, no otras puses, man liekas, ka mazliet neinteresanta tā riteņbraukšana kļūst, kad viņš ir uz starta līnijas.

Šobrīd piedzīvojam Latvijas riteņbraukšanā skaistus laikus, arī par olimpiādi domājot. Tik daudz riteņbraukšana bija pārstāvēta, un ar tevi tikāmies arī olimpisko spēļu studijā. Dienu pirms Toma Skujiņa 5. vietas tu teici: "Toms var izdarīt lielas lietas." Kas tev lika tā domāt, kur tu tā sajuti to, ka būs kaut kas liels?

Toms ir spēcīgs braucējs, tas nav nekāds noslēpums, viņš arī ir pierādījis to. Viņš ir gudrs, brauc ar galvu, viņam ir jauda, ir spēks, ir visas dotības, lai cīnītos par augstākiem rezultātiem. Tāpēc arī tāda pārliecība. Es arī zināju, ka viņam tā olimpiāde ir svarīga – viņš nofinišēja Tokijā un sāka jau runāt par nākamo olimpiādi. Tagad arī – viņš nofinišēja Parīzē un jau runā par Losandželosu. Viņš izvirza savus mērķus, uz kuriem viņš koncentrējas, tāpēc arī tas rezultāts rodas.

Cik ļoti jūs esat kā komanda, ja domājam par Latvijas izlasi – Emīlu Liepiņu, tevi, Tomu? Esat konkurenti vai tomēr kā komanda vairāk?

Kad mēs pārstāvam savas komandas, tad mēs esam konkurenti.

Kad uzvelkam Latvijas kreklus mugurā, tad mums ir jābūt komandai.

Mums ir jābrauc kopā, un tas arī pierādījās šogad pasaules čempionātā. Mēs salikām galvas kopā, spēkus kopā un jau no paša starta braucām uz Tomu, un Toms uzrādīja tiešām superīgu rezultātu.

Pēc divām nedēļām komandas sapulce, bet ko tu jau šobrīd vari apsolīt par "Tour de France 2025"?

Baigi vēl neko nevaru apsolīt. Cerams, ka es tur būšu. Mani mērķi un sapņi arī nekur nav pazuduši. Vēl joprojām ticu, ka ir iespējas tiešām cīnīties par ļoti augstiem rezultātiem posmos. Tāds arī būs mans mērķis. Ja tas nebūs "Tour de France", tad mums ir vēl divas lielās tūres, kuras arī ir tikpat nozīmīgas. Es būtu ļoti priecīgs parādīt labu rezultātu.