Peldēšanas rekordistes Maļukas mamma: Jau bērnībā meitai bija dotības sajust ūdeni

Sporta līdzjutējam, kas īpaši neseko aktualitātēm, Jeļenas Maļukas vārds varētu būt svešs. Jeļena Rubļevska – tas izteiks daudz vairāk.

Vai Jūs joprojām atpazīst pēc vecā uzvārda, vai arī cilvēki tomēr jau ir apraduši ar jauno? 

Domāju, ka šodien jau palēnām veidojas mana jaunā seja. Agrāk es biju vienkārši Rubļevska, modernās pieccīņas sportiste. Bet nu jau kādus trīs gadus visai manai ģimenei ir viens uzvārds - Maļuki. 

Pēdējā laikā ziņu virsrakstos arvien biežāk parādās Jūsu meita Ieva Maļuka, jo viņa labo vienu Latvijas rekordu pēc otra.  Bet vispirms par jums pašu. Par Jūsu karjeras augstāko punktu rezultātu ziņā varētu saukt Atēnās iegūto olimpisko sudraba medaļu. Kur tā tagad glabājas?

Mājās, slepenā vietā. Sudraba medaļu nevar salīdzināt ar divām pasaules čempionāta medaļām. Sudraba medaļa, jāsaka, ir vismīļākā.

Jeļena, tolaik vēl Rubļevska, ir pirmā sieviete, kura Latvijai ir izcīnījusi olimpisko medaļu. Jums sporta karjerā, olimpiskajās spēlēs, tāds skaists aplis iznācis. Sākāt ar 8. vietu un arī pabeidzāt ar astoto Londonā.  Kā ir pēc tādiem sasniegumiem pārslēgties no profesionālas sportistes karjeras uz citu sfēru?

Šobrīd aktīvi sekoju līdzi pašreizējiem sportistiem. Gribu tomēr visu laiku kaut kādā mērā būt sportā. Parasti ir grūti apvienot profesionāla sportista karjeru ar citu darbu. Man gan - par laimi - tas izdevās. Esmu ieguvusi bakalaura un maģistra grādu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Iegūtā izglītība man deva iespēju strādāt Nacionālo bruņoto spēku sporta klubā.

Kā šobrīd norit Jūsu ikdiena? Ko Jūs darāt Nacionālo bruņoto spēku bāzē?

Atbildu par sporta kluba baseinu, vadu dažādas nodarbības, rīkoju sacensības. Būtībā nodarbojos ar visu, kas ir saistīts ar fiziskajām aktivitātēm.

Mamma no peldēšanas uz moderno pieccīņu, meita - uz peldēšanu no daiļlēkšanas

Karjeras beigas sportistiem ir diezgan nozīmīgas. Kurā brīdī un kādēļ sapratāt, ka sportistes karjerai jāliek punkts un jāsāk darīt kaut kas cits?

Pirms Londonas olimpiskajām spēlēm savos gados biju ļoti labā formā. Tobrīd domāju, ka man ir iespēja nostrādāt vēl vienu olimpisko ciklu. Nākamajā gadā arī nostartēju ļoti labi, pasaules čempionātā Maskavā iegūstot 9. vietu. Taču pēc gada pieteicās dēls Damirs. Viņam bija nepieciešama pastāvīga uzmanība, trenēties paralēli man nesanāca. Arī Latvijas Modernās pieccīņas federācijā nekādu atbalstu nesaņēmu. Tad arī nolēmu likt punktu sportistes karjerai.

Jūs atnācāt uz moderno pieccīņu pēc tam, kad nolēmāt izbeigt profesionālas peldētājas gaitas. Jūsu meita Ieva savukārt šobrīd nodarbojas ar peldēšanu. Vai viņai ir bijusi arī kāda interese par moderno pieccīņu?

Es viņai gribēju parādīt, ar ko sākas modernā pieccīņa. Kopā ar manu pirmo treneri Oļegu Balahņičovu nolēmām viņu divās nedēļās sagatavot un aizbraukt uz sacensībām jauniešiem Batumi, kur apvienota skriešana, peldēšana un šaušana. Viņa startēja ļoti solīdi, dabūja piekto vietu. Ievas toreizējais treneris Jānis Liepiņš tam turpmāk uzmanību nepievērsa, un ar to Ievai Maļukai arī beidzās modernā pieccīņa. Viņai patīk gan skriet, gan šaut un paukot. Diemžēl tagad laika trūkums neļauj ar to nodarboties.

Ziņu virsrakstos pēdējā laikā ir Ievas Maļukas vārds. Krīt viens Latvijas rekords pēc otra. Vai mammai ir pārsteigums, ka viņa ir tik spējīga?

Nav pārsteigums, tāpēc ka es jau viņas bērnībā redzēju, ka meitai ir dotības sajust ūdeni. Viņa varēja jebkuru kustību ar kājām, ar rokām uztaisīt un momentā tikt divus metrus uz priekšu. Jau bērnībā bija redzams, ka  ir dotības no augšas.

Un tas tagad redzams arī rezultātos...

Protams, mans ieguldījums ir tikai tas, ka es viņu pievērsu daiļlēkšanai.  No trīs gadu vecuma līdz deviņiem gadiem Ieva nodarbojās ar daiļlēkšanu. Paldies trenerei, kura viņai iemācīja koordināciju un arī dzīvi. Ieva izauga ļoti  pozitīva un atbildīga.

Pašlaik Ieva nav Latvijā, bet gan Spānijā treniņnometnē. Cik lielu disciplīnu prasošs ir Ievas pašreizējais režīms?

Esmu Ievai stāstījusi, ka, ja bērnībā labi iemācās tehniku, piemēram, daiļlēkšanā, pēc tam var startēt sacensībās visu atlikušo dzīvi. Bet peldēšanā ar katru gadu ūdenī būs jāsēž krietni ilgāk. Iedevu mēnesi pārdomām. Bet viņa tik un tā izvēlējās peldēšanu. Ja Ieva izvēlēsies peldēšanu pamest, es piekritīšu. Vienmēr viņu atbalstīšu.

Skola meitai pirmajā vietā, treniņnometnes - brīvlaikā

Pagaidām sasniegtie rekordi ir Latvijas līmenī. Vai jūs kā sportiste, kura ir bijusi pasaulē viena no labākajām, redzat lielāku mērogu viņas spējām?  Vai redzat, ka viņa var būt arī kas vairāk pasaulē vai  Eiropā?

Ir doma par Ameriku vai Itāliju, bet pašlaik negribu vēl par to domāt tāpēc, ka viņai līdz 18 gadiem ir jāpabeidz skola. Šobrīd viņa netrenējas kā profesionālis. Uz treniņnometnēm viņa brauc tikai tad, kad ir skolēnu brīvlaiks.

Ļoti pareizi, ka jūs neesat viens no tiem vecākiem, kuri grib izaudzināt sportistu, kurš pēc tam varbūt nopirks vecākiem lielu māju, esot profesionāļi, bet jūs gribat, lai izaug cilvēks ar galvu uz pleciem.

Tieši tā, pat ja viņa beigs karjeru, ja viņa izvēlas, piemēram, pēc tās būt par treneri, viņai jau būs lielais prakses ieguldījums. Viņa varēs saviem sportistiem to pašu dot un viņus izaudzināt vēl stiprākus nekā pati.

Vai viņai atliek laiks arī vēl kaut  kam ārpus peldēšanās un skolas ikdienā?

Diez vai. Pirmkārt viņa mācās Teikas vidusskolā. Dienā ir viens treniņš. Teikt, ka vēl kaut kam paliek laiks, īsti nevarētu. Tikai priekš sevis, ko viņa vēlas darīt ar meitenēm. Piemēram, aiziet uz kino. To es viņai, protams, atļauju, savādāk nevar bērns izaugt. Papildus skolai un treniņiem Ieva mācās angļu valodu. Būtībā līdzīgi kā visi bērni ikdienā. Atšķirība ir vienīgi tā, ka peldēšana patīk vairāk nekā pārējiem.

Vai jums kā ģimenei tagad ir pievērsta lielāka preses uzmanība līdz ar Ievas sasniegumiem peldēšanā?

Visai ģimenei nē, tikai Ievai un man pēdējā laikā. Tas tāpēc, ka visi grib zināt, no kurienes Ieva tāda ir radusies. Tādēļ arī ir ir lielāka uzmanība, bet domāju, ka ar laiku tas pierims, būs klusāk. Augs Ieva, paralēli, cerams, augs arī rezultāti. Tāda uzmanība kā šobrīd, domāju, mūsu ģimenei ar laiku būs mazāk.

Bet runājot tomēr par sportisko. Šis ir 2018.gads, un pēc mazāk nekā diviem gadiem Japānā notiks  četrgades lielākās sacensības,  vasaras olimpiskās spēles. Vai par to ir kādas domas Jūsu zemapziņā?

Protams. Ieva ir viena no sportistiem, kuri saņem Tokijas stipendiju. Federācijas locekļi nolēma viņai tādu piešķirt. Tas ir liels gods. Un, protams, viņa apzinīgi trenējas. Tokijā būt viņa grib. Bet, lai to paveiktu, vajag izpildīt normatīvus.

Ko paredz šī stipendija, tas ir ikmēneša finansiāls atbalsts vai kas vairāk?

Tas ir finansiāls atbalsts trenerei un Ievai, kopā 395 dolāri.

Tomēr federācija vismaz atbalsta savu iespēju robežās...

Jā, es noteikti gribu pateikt lielu paldies Latvijas Peldēšanas federācijai, it sevišķi Aivaram Platonovam. 

Modernā pieccīņa Latvijā - olimpiskai perspektīvai nepieciešamas pārmaiņas

Šobrīd modernās pieccīņas sportistu vidū parādās aizvien vairāk jaunu uzvārdu no Austrumeiropas valstīm, konkrēti, Ukrainas. Kā Jūs redzat situāciju Latvijas pieccīņā?

Šobrīd ir diezgan skumji. Agrāk mums tā kompānija bija jautrāka. Arī finansiālais stāvoklis bija labāks. Varbūt tā ir vienkārša sagadīšanās, bet ārzemju sportistiem, kuri kļūst par Latvijas pilsoņiem, finansiālais atbalsts ir daudz lielāks. Tāpēc mans skatījums uz federāciju nav pārāk pozitīvs. Iepriekšējā čempionātā Maskavā man bija apmaksāta tikai lidmašīnas biļete.

Futbolā, piemēram, mēs redzam Kasparu Gorkšu, kurš beidz profesionālo karjeru, sāk darbu administrācijā un kļūst par federācijas prezidentu. Vai Jums nav vēlmes spert līdzīgu soli un mēģināt aktīvi kaut ko mainīt?

Jā. Tomēr man kā sievietei diez vai jebkad būs uzaicinājums ciešāk sadarboties ar federāciju. Sievietes tur nelaiž. Pat ja man ir medaļas. Arī ar jauno paaudzi negrib strādāt. Tagad visi grib vadīt un nelaist nevienu jaunu iekšā.

Kur Latvijā šobrīd var trenēties modernajā pieccīņā?

Vienīgā ir Kleistu bāze, bet tur tikai paukošana, skriešana un jāšana. Peldēt var trenēties Ķīpsalas peldbaseinā. Vienotas bāzes diemžēl nav. Kādreiz bija modernās pieccīņas klubs VEF, bet tagad ir Modernās pieccīņas skola.

Kādu jūs redzat modernās pieccīņas perspektīvu nākamajos 10 gados Latvijā? Tā pazudīs no olimpisko spēļu apvāršņa Latvijas pārstāvībā? Vai varbūt situācija uzlabosies?

Man liekas, kamēr būs tāda situācija kā šobrīd, olimpiskajās spēlēs mēs vairs nebūsim pārstāvēti. Bet, ja uzņems visus aktīvos sportistus, kuri tiešām grib sportot, tad situācijai vajadzētu uzlaboties.