Sadaļas Sadaļas

Tokijā fanfaras izskanējušas, nodarbības bērniem ar invaliditāti sporta skolās – teju neiespējamas

Paraolimpiskās spēles Tokijā ir noslēgušās, arī Latvijā izpelnoties lielu sabiedrības interesi, un ažiotāža vienmēr raisa sportot gribētāju pieplūdumu. Tomēr bērniem un jauniešiem pielāgotajā sportā atrast dzīvesvietas tuvumā treniņu iespējas nav vienkārši.

ĪSUMĀ:

  • Sporta skolām nav noteikts, ko darīt, ja vēlme trenēties ir bērnam ar invaliditāti
  • Vispārējās izglītības likumā ir nosacījumi speciālo programmu īstenošanai, bet par sportu – ne vārda
  • Izglītības un zinātnes ministrijā aicina lielāku uzmanību pievērst interešu izglītības iespējām
  • Atsevišķi piemēri bērnu ar invaliditāti iekļūšanai sporta skolu sistēmā ir vairākās pilsētās
  • Topošās sporta politikas pamatnostādnes paredz pielāgotības iespēju jebkurā prasmju līmenī

Treneris un bijušais paraolimpietis Edgars Kļaviņš uzskata, ka risinājums varētu būt bērnu ar invaliditāti integrēšana sporta skolu sistēmā, taču oficiāli to ir sarežģīti izdarīt. Kļaviņš paskaidroja, ka nav noteikts, ko darīt situācijā, ja trenēties atnāk bērns ar invaliditāti.

"Viņam [bērnam ar invaliditāti] būtu jāveic tie paši testi, kas jebkuram audzēknim, kas, protams, nav iespējams," atzina Kļaviņš.

Ministru kabineta apstiprinātajā kārtībā, kā valsts finansē profesionālās ievirzes sporta izglītības programmas, rezultativitātes kritērijos gandrīz visām grupām ir paredzēta izglītojamo dalība valsts sacensībās un kontrolnormatīvu izpilde.

Par bērniem ar īpašām vajadzībām šajos noteikumos nav ne vārda.

Savukārt Vispārējās izglītības likumā speciālajai izglītībai ir veltīta vesela sadaļa, kurā ir nosacījumi speciālo programmu īstenošanai, bet arī tur par sportu – ne vārda.

Kļaviņš uzskata, ka būtu jāgroza likumi un jāmazina minimālais audzēkņu skaits grupās, kur integrējas bērni ar invaliditāti.

"Ja ir bērns invalīds, tad treneris, ja ir gatavs, var ņemt savā grupā arī šādu bērnu, bet šis bērns ir pielīdzināms četriem parastiem audzēkņiem," sacīja Kļaviņš. "Attiecīgi, ja vajag 12 audzēkņus, lai nokomplektētu grupu, tad [tas pats] ir astoņi bērni bez jebkādiem traucējumiem un viens bērns ar, piemēram, redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem. Jo viennozīmīgi tas ir pilnīgi citāds darbs – tas nav kā ar jebkuru citu bērnu strādāt."

Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Edgars Severs pagaidām nesteidz rosināt izmaiņas likumos un

aicina neieciklēties uz sporta skolu sistēmu, bet lielāku uzmanību pievērst interešu izglītībai, kur nav rezultativitātes kritēriju.

"Sporta skola nav vienīgais veids, kādā valsts atbalsta sportistu sagatavošanu," uzsvēra Severs. "Šiem bērniem un jauniešiem šobrīd ir iespēja sporta skolās ar treneriem darboties interešu izglītības līmenī, kas arī ir valsts finansēta. Šo finansējumu valsts piešķir nevis konkrētai sporta skolai, bet uz konkrētu bērnu skaitu pašvaldībai. Tā arī ir pašvaldības atbildība, lai finansējums interešu izglītībai aiziet bērniem ar invaliditāti, un pašvaldībai, piedāvājot iespējas, būtu jāpadomā  par šiem bērniem un jauniešiem."

Tomēr interešu izglītības pulciņu piedāvājums sporta jomā ir daudz plānāks nekā profesionālās ievirzes jeb sporta skolās. Severs norādīja, ka ir atsevišķi piemēri Latvijā, bērniem ar invaliditāti iekļaujoties sporta skolu sistēmā. Piemēram, Valmierā, kur sporta skolā bērniem ar invaliditāti tiek īstenota atsevišķa interešu izglītības programma. Savukārt Jūrmalā ir piemērs, kur bērns ar īpašām vajadzībām integrēts sporta skolas programmā.

Oficiāli to neafišējot, sporta skolu sistēmā netrūkst arī citu gadījumu, kad treneri grupās uzņem bērnus ar īpašām vajadzībām,

pat ja viņi nevar izpildīt valsts noteiktos kontrolnormatīvus. Severs uzsver, ka jaunajās Sporta politikas pamatnostādnēs pielāgotais sports kā atsevišķs virziens vairs netiks izdalīts.

"Līdz šim un vēl šobrīd, kamēr jaunās pamatnostādnes nav apstiprinātas, mēs pielāgoto sportu esam izdalījuši kā atsevišķu virzienu. Mums ir bērnu un jauniešu sports pats par sevi, augstu sasniegumu sports – pats par sevi, tautas sports – pats par sevi un pielāgotais sports – pats par sevi," teica Severs. "Jaunā pieeja ir, ja runājam par bērnu un jauniešu sportu, tad runājam par pielāgotu aktivitāti. Ja runājam par augstiem sasniegumiem, tad par pielāgotību arī šajā līmenī. Ja par tautas sportu, tad pielāgotību arī šajā līmenī. Lai mēs integrējam, nevis nodalām."

Jautājumu, kā bērnus ar īpašām vajadzībām integrēt sportā tā, lai viņi nejustos nodalīti, netrenētos nelegāli un tajā pašā laikā nebūtu pakļauti neizpildāmiem nosacījumiem, pavada labi nodomi, taču idejas konkrētai rīcībai pagaidām ģenerē entuziasti, nevis amatpersonas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt