Apinis 1992. gadā peldoties guva kakla skriemeļu traumu un pēc šī notikuma faktiski trīs gadus pavadīja tikai mājās un, kā pats saka, bijis pat kauns iziet uz ielas, līdz beidzot mamma pierunāja viņu aizbraukt uz Ogri, kur notika sporta spēles cilvēkiem ar invaliditāti.
"Bija iespēja lodi uzgrūst, disku uzmest, šķēpu uzmest. Kaut ko es tur darīju no ratiņkrēsla. Niecīgi rezultāti," savu gaitu pirmsākumus pielāgotajā sportā atceras Apinis. "Pienāca viens vīrs ar cepuri un saka, tu tāds jauns, tu varētu kaut ko sākt sportot, darboties."
Tā Aigars satika savu nākamo treneri Aldi Šūpulnieku un sāka ceļu sportā, kļūstot par vesera metēju un lodes grūdēju.
"Iepatikās ne tikai sports, bet arī, ka es sāku adaptēties sabiedrībā, pierast, komunicēt ar citiem, iepazīties ar citiem tādiem bēdubrāļiem," pastāstīja Apinis.
Sākums sportā nebija viegls. Paši būvējuši krēslu mešanai, paši meklējuši virpotāju, kas izgatavo lodi, metuši izgrabējušus koka diskus.
"Pirmos gadus Birzgalē trenējos savās lauku mājās - kartupeļu groziņš, pļavā trenējos," pastāstīja Apinis. "Bija kādreiz suns palīgs, disku paņēma un aizstiepa disku kaut kur tālāk."
Neskatoties uz to visu, 2000. gadā Aigars devās uz Sidnejas paraolimpiskajām spēlēm.
"Kad bija izpildīts normatīvs un 100% zināji, ka brauks, tad uhhh, tā bija adrenalīna deva," iegūto milzu motivāciju raksturoja Apinis. "Viss pagasts, ciems bija gaisā. Skola, viss pagasts palīdzēja, vāca finansējumu, lai aizbrauktu, kaut ko labāku nopirktu, kādu inventāru. Teica, lai cīnos, tu jau esi uzvarētājs, ka tur aizbrauc."
No Sidnejas mājās Aigars atbrauca ar divām bronzas medaļām. Viņš ir piedalījies sešās paraolimpiskajās spēlēs, kurās kopumā ieguvis deviņas medaļas, tajā skaitā četras visaugstākā kaluma. Pēc starta Tokijā, kur tika izcīnīta bronza, Aigars saprot, ka vēl ir kur augt, un nākamais mērķis ir Parīzes spēles 2024.gadā.
Aigars cer, ka līdz Parīzes paraolimpiskajām spēlēm Rīgā, Bišumuižā, jau būs uzcelts jaunais centrs,
kur visiem kopā tikties, trenēties un kur jebkurš interesents varēs nodarboties ar visdažādākajiem sporta veidiem.
"Tagad mēs šeit sēžam Bišumuižā, kur ir paredzēts Paralimpiskais sporta centrs. Ja būtu viss labi, tad jau vajadzēja būt kādai būvei un karogam plīvot. Diemžēl viss ir iestrēdzis birokrātiskos gaiteņos. Es ceru, ka lēnu garu mēs virzīsimies," optimismu nezaudē Apinis. "Sports jau nav tikai rezultāts, nav tikai sekundes, nav tikai metri, nav tikai punkti. Tas ir dzīves stils. Tur ir dzīvesstāsti - cilvēks pārvēršas par personību. Sports iemāca disciplīnu, pienākumus, atbildību. Tas ir ļoti svarīgi un mums tādus jauniešus vajag."
Visus interesentus Aigars aicina nebaidīties nākt un interesēties gan Paralimpiskajā komitejā gan sporta federācijās. Ir iespējas izmēģināt spējas un interesi vieglatlētikā, peldēšanā, basketbolā, volejbolā un citos sporta veidos.