ĪSUMĀ:
- Paraolimpiskā sporta lietpratēji uzsver pasaulē lielo konkurenci
- Valsts paraolimpiešu atbalstam vēlas nodrošināt līdzvērtīgu sportistu atalgojuma sistēmu
- Par galveno uzdevumu pielāgotajā sportā virza maksimāli lielu dalībnieku iesaisti
- Galvenais klupšanas akmens pielāgotā sporta attīstībā – sporta infrastruktūras nepiemērotība
- Nacionālā sporta padome drīzumā skatīs jautājumu par Paralimpiskā sporta centra būvniecību Pārdaugavā
- Paralimpiskā sporta centra ideja raisa pretrunīgus vērtējumus segregācijas aspektā
- Latvijas Paralimpiskā komiteja sagaida pašvaldību lielāku iesaisti jau skolu sportā
Latvijas Parahokeja federācijas ģenerālsekretārs Mareks Matisons atzina, ka pielāgoto sportu nereti uzskata par mazāk vērtīgu, bet patiesībā konkurence ir ļoti spraiga, tikai ļoti liela tās daļa paliek aizkadrā.
"Atsevišķos sporta veidos, protams, ir tā, ka ir mazāk cilvēku nekā tradicionālajā vieglatlētikā, bet daudzviet konkurence ir ļoti samērojama," teica Matisons.
Turklāt 2019. gadā tika būtiski celti kvalifikācijas normatīvi Tokijas paraolimpiskajām spēlēm. Taču, ja par atskaites punktu ņem 2016. gada spēles Riodežaneiro, Saeimas Sporta apakškomisijas vadītāja un IZM parlamentārā sekretāra Riekstiņa arguments par zemāku konkurenci paraolimpiešiem tik un tā iztur kritiku. Piemēram, Aigars Apinis Rio izcīnīja zeltu diska mešanā septiņu dalībnieku konkurencē un kopumā tika kronēti pieci paraolimpiskie čempioni diska mešanā vīriešiem dažādās medicīniskajās grupās. Savukārt 100 metru sprintā tika kronēti pat 16 paraolimpiskie čempioni.
IZM Sporta departamenta direktors Edgars Severs norāda, ka
valsts plānos nav samazināt paraolimpiešu prēmiju apmēru, bet gan spert soli tuvāk olimpiešiem ikdienas atbalstā.
Piemēram, Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) sportisti no valsts budžeta ar Latvijas Olimpiešu sociālā fonda starpniecību ik mēnesi saņem apjomīgus pabalstus jeb faktiski algu.
"Ja mēs skatāmies uz Paralimpisko vienību, tad tai nav šāda veida priekšrocības kā Olimpiskajai vienībai," teica Severs. "[Paraolimpiskajiem] sportistiem nav sasniegumos balstīti pabalsti no Olimpiešu sociālā fonda. Šāda veida atbalsta nav."
Severs uzsvēra, ka valsts prioritāte pielāgotajā sportā nav sasniegumi augstākā līmeņa sacensībās, bet gan maksimāli liela cilvēku iesaiste fiziskās aktivitātēs. Praksē ar to šobrīd sokas ļoti vāji. Galvenais klupšanas akmens ir sporta infrastruktūras nepiemērotība. Latvijas Paralimpiskās komitejas (LPK) prezidente Daiga Dadzīte
kā vienu no neveiksmīgiem piemēriem min valstij piederošā “Daugavas” stadiona Rīgā rekonstrukciju.
"Hokeja halle, kur pasaules čempionāta laikā trenējās sportisti, nav pielāgota cilvēkiem ratiņkrēslos," uzsvēra Dadzīte. "Kad es to jautāju, mums pastāstīja – ir taču stāvvietas un tualete.."
Matisons savulaik ir interesējies par iespējām ar valsts budžeta līdzekļiem pielāgot jau esošo sporta infrastruktūru, uz ko saņēmis atbildi, ka privātā infrastruktūra par valsts līdzekļiem netiks remontēta.
"Te nonākam pie ļoti, ļoti svarīga jautājuma: vai tiešām būves pielāgošana cilvēku ar invaliditāti vajadzībām valsts izpratnē ir kaut kas negodīgs, kaut kas slikts?," sacīja Matisons.
Kā risinājums jau piecus gadus tiek apspriesta Paralimpiskā sporta centra būvniecība Pārdaugavā.
Tuvākajās nedēļās jautājumu skatīs Nacionālā sporta padome. IZM Sporta departamenta direktors Severs pauda, ka gadu gaitā LPK vēlmes ir būtiski pieaugušas.
"Pa šo laiku ir būtiski mainījies koncepts no Paralimpiskās komitejas puses, ir būtiski lielāka iecere, būtiski lielākas izmaksas – pat līdz 24 miljoniem [eiro], kas ir pēdējā summa, ko atceros," teica Severs. "Tiek lūgta arī būtiski lielāka valsts finansējuma līdzdalība – aptuveni puse."
Spēles gaitā mainītie noteikumi būtiski samulsinājuši valsts pārstāvjus. Sākotnēji lūgta palīdzība zemes iegādē un līdzfinansējums nepilnu 20% apmērā no projekta kopējām izmaksām. Turklāt dalās domas par ideju kā tādu.
No vienas puses, šāds centrs ļautu vienuviet pulcēt labākos trenerus un medicīnas speciālistus. No otras puses, radītu vēl lielāku pielāgotā sporta nošķirtību.
"Mums jārunā par iekļaušanu visos jautājumos, arī sporta infrastruktūras jautājumos. Mums jārunā nevis par segregāciju, ka ir atsevišķs objekts paralimpiskajiem sportistiem un atsevišķs objekts neparalimpiskajiem sportistiem," paskaidroja Severs. 
No valsts budžeta paraolimpiskajai kustībai 2021. gadā piešķirti nepilni 300 000 eiro no pamatbudžeta, 120 000 eiro no "Latvijas Valsts mežiem", kā arī 300 000 eiro kā Covid-19 atbalsts. Papildus 47 000 eiro piešķīra sportistu sagatavošanai Tokijai. Dadzīte uzsver, ka būtisku uzlabojumu panākšanai vispirms jāsāk ar domāšanas maiņu un aktīvāku iesaistīšanos.
"Es noteikti gaidītu lielāku pašvaldību iesaistīšanos. Tieši pašvaldību, turklāt ir jāsāk ar skolām," pielāgotā sporta attīstības ceļu iezīmēja Dadzīte. "Tagad ļoti daudz bērnu ar invaliditāti mācās parastās skolās, viņi visi ir atbrīvoti no sporta. Viņiem ir jāiet uz sportu! Skolās ir jābūt pedagogiem, kas saprot arī par tādiem cilvēkiem."
Pielāgotā sporta attīstību Latvijā ļoti kavē sporta federāciju kūtrā iesaiste.
Tā vietā, lai katra federācija uzņemtos rūpes par sava sporta veida pielāgoto paveidu, šobrīd nasta ir uzkrauta uz Latvijas Paralimpiskās komitejas pleciem.
