Paraolimpiete Diāna Dadzīte: Paraolimpiskā medaļa ir tikpat vērta

Ar izcīnītām sudraba un bronzas medaļām no Tokijas paraolimpiskajām spēlēm mājās atgriezusies paraatlēte Diāna Dadzīte. Tagad patiešām atgriezusies mājās, jo viņa pametusi Vāciju, kur iepriekš dzīvoja kopš 2010. gada.

Diāna bija laimīga izkāpt no lidmašīnas un ieelpot Latvijas svaigo gaisu pēc lielā karstuma Tokijā. Atlēte norādīja, ka dažas dienas Japānā gaiss iesilis līdz pat 40 grādiem un tas bijis smags pārbaudījums. Japānā viņa ieradās jau 13. augustā, tad nedēļu pavadīja Fudži – trenējoties un aklimatizējoties. Pēc tam divas nedēļas olimpiskajā ciematā. Sportiste neslēpj, ka drīz vien jau gribējies mājās – arī Japānas ēdiens viņai nav īsti gājis pie dūšas.

Dadzīte nedevās uz paraolimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, jo, kā pati norādīja, viņa koncentrējās startam un blakus lietas viņu nepiesaistīja. “Man vienmēr, kad braucu uz sacensībām, nekas cits neeksistē,” norādīja paraolimpiete, piebilstot, ka redzējusi tikai ciematu un stadionu.

Pirms došanās uz Tokiju viņa bijusi saskarsmē ar Latvijas šķēpmetēju Līnu Mūzi, kura devusi sadzīviskus padomus. Taču olimpisko spēļu laikā viņa aktīvi sekojusi līdzi arī Latvijas olimpiešiem, īpaši pludmales volejbolistiem Mārtiņam Pļaviņam/Edgaram Točam, Tīnai Graudiņai/Anastasijai Kravčenokai, kā arī 3x3 basketbolam – pati taču spēlējusi basketbolu.

Runājot par medaļām, Dadzīte neslēpa, ka bronza šķēpmešanā viņai vēl joprojām kremt, jo mērķis ir bijis aizstāvēt savu paraolimpiskās čempiones titulu. Taču sports ir nežēlīgs, un sacensību dienā [viņai] šķēps nav lidojis, un konkurentes bijušas spēcīgākas.

Runājot par medaļām un to vērtību, Diāna pauda, ka paraolimpiskajā sportā medaļas ir tikpat vērtīgas kā pārējā sportā. Sportisti tāpat trenējas divas trīs reizes dienā, iegulda milzu darbu. Viņai pat bijusi domā noorganizēt speciālu dienu, mudinot kopā ar viņu trenēties, lai cilvēki saprastu, kā tas ir.

Pirms paraolimpiskajām spēlēm Dadzīte šķīrās no sava trenera Vācijā – viņam pat piedāvāts apmaksāt dzīvesvietu, bet prasības bijušas pārāk augstas. Diānai bijušas pārdomas – palikt vienai Vācijā, kur viņa dzīvoja, strādāja un trenējās jau kopš 2010. gada, vai arī atgriezties Latvijā pavisam. Viņa sēdusies mašīnā un atgriezusies mājās, kur viņai ir sava ligzdiņa un draugs. Zīmīgi, ka pēc izcīnītajām medaļām Tokijā iepriekšējais treneris pat nav sazinājies ar sportisti.

Paraolimpiskajās spēlēs Dadzīte kopā jau izcīnījusi četras medaļas. Paaudžu maiņa arī drīz var notikt, taču jaunajiem paraolimpiešiem ir vairāk jāsaprot, kas ir sports un cik daudz tas prasa no cilvēka. Runājot par finansiālajām iespējām, Diāna neslēpa, ka pati sākusi ar 100 eiro lielu atbalstu, un tas palielinājies vien pēc panākumiem Rio 2016. gadā. Izcīnot pirmās sešas vietas, paraolimpieši garantē sev algu kā profesionāli sportisti.

Diāna uzsvēra, ka viņi ir olimpieši. Jā, ir piedēklis “para”, taču atlēti trenējas tāpat divas trīs reizes dienā, iegulda milzu darbu. Viņa to nedarot dēļ naudas, bet lai nestu Latvijas vārdu pasaulē. Taču nenoliedza – saņemt naudu kontā arī ir forši.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt