Apinis priecājas, ka vairs nav jādomā par kvalificēšanos Tokijas spēlēm, jo viņam tāpat kā Diānai Dadzītei ceļazīme ir jau kabatā. Tas arī ļauj izvairīties no lielas ceļošanas pa pasauli, kad sarežģījumus daudzviet rada epidemioloģiskā situācija, turklāt sportistiem ar invaliditāti tāli pārlidojumi rada krietni lielāku slodzi.
"Var stūrītī nolīst gatavoties un būt piesardzīgākiem," sacīja Apinis. "Tas pietaupa nervu enerģiju, kas sportā ļoti svarīga."
Viņš regulāri trenējas pirms pāris gadiem remontētajā Latvijas Paralimpiskās komitejas svaru zālē, kur pieredzējušajam sportistam ir sajūta, ka nevienam netraucē. Apinis gan cer, ka Latvijā taps arī lielāks paralimpiskais centrs.
Novembrī Apinis pasaules čempionātā izcīnīja zelta medaļu diska mešanā, bet pēc atgriešanās sāka ilgstošu rehabilitācijas posmu Ķemeros. Paralimpietis atzīst, ka
organisms pēc sezonas bija izlādējies, bet 1.februārī viņš sāka atgriešanos apritē.
Murjāņos pirmā treniņnometne Apinim sāksies 20.aprīlī. Līdz startam Tokijā paredzētas četras nākamās treniņnometnes, lai augustā jau būtu simtprocentīgā formā. Apinis gan uzsvēra, ka svarīgi ir arī nepārtrenēties un negūt traumu, turklāt paralimpietim pēc treniņa rokas arvien tiek noslogotas, lai pārvietotos, tāpēc jāpiedomā īpaši.
Kopš Apinis atstāja otrā plānā lodes grūšanu, viņš pārliecinājās, ka parādījās sarežģījumi arī diska mešanā. Tādēļ Aigars treniņos arī grūž lodi, lai gan viņa medicīniskajā F52 grupā lodes grūšanas vairs nav. Apinis pieļauj iespēju, ka F52 grupā lodes grūšana paralimpiskajās spēlēs vairs nebūs, tādēļ viņš ir gandarīts, ka savulaik spēja šajā disciplīnā iegūt paralimpisko titulu.
Vai Tokijas olimpiskās un paralimpiskās spēles varētu pārcelt koronavīrusa dēļ, Apinis apšauba, norādot, ka gatavošanās procesā jau ir ieguldīti lieli līdzekļi. Viņš paļaujas, ka viss būs veiksmīgi un
savu dienaskārtību ar jaunā koronavīrusa ietekmi uz Tokijas spēlēm nesaista.
"Lai domā tie vīri un dāmas un organizācijas, kas par to ir atbildīgi," teica Apinis. "Es domāšu par savu treniņu plānu un sagatavošanos. Šādu spekulāciju dēļ es sev neko neatcelšu, darīšu visu, kas ir ieplānots."
Katras paralimpiskās spēles Apini ar kaut ko iepriecina un pārsteidz. Rio tie bija elektriskie autobusi, bet par Tokiju viņš ir dzirdējis, ka lielās firmas, kas ražo aprīkojumu cilvēkiem ar invaliditāti, piedāvās īpašus elektriskos riteņus. Jau kopš Sidnejas Apinis paralimpiskajās spēlēs apbrīno vides pielāgotību, bet Tokija varētu būt sapņa piepildījums, lai redzētu visas jaunākās tehnoloģijas. Cerams, viņa īpašumā arī nonāks kāda Tokijas paralimpiskā medaļa, kas izgatavota no atkārtoti pārstrādātiem metāliem.
Apinis uzskata, ka paralimpieši, iespējams, ir iecietīgāki un dzīves grūtību rūdītāki, tāpēc stresa līmenis pašam sacensībās nav tik augsts
un palīdz sasniegt labāku rezultātu. "Esmu dzīvē sists un sists, stresa līmenis vairs nav tik liels, jau esi pārbaudīts," paskaidroja Apinis. "Ja netikšu kādā autobusā, zinu, ka atrisināšu to savādāk. Tas varbūt ir norūdījums."
Paralimpisko sportistu samērošana ar pilnas funkcionalitātes atlētiem un runas par atšķirīgu konkurenci Apinim nepatīk. Viņš atgādina, ka katrs dara savu darbu no sirds par 100 procentiem. Apinis ir domājis, vai Tokijas spēles būs karjerā pēdējās, taču uzsver, ka galvenais noteicošais faktors būs veselība un iespējas pilnvērtīgi trenēties. Viņa mērķis ir Tokijā uzkāpt uz pjedestāla un aizstāvēt titulu, bet atlētam vēl nav zināms, kā viss saliksies. Apinis gan nešaubās, ka izdarīs visu no sevis atkarīgo un tad jebkurā gadījumā nebūs sev ko pārmest.