Nepieciešamību pēc sava paralimpiskā sporta kompleksa apliecina gan tuvāku, gan tālāku kaimiņvalstu pieredze, pastāstīja Ulmanis. Specializēti paralimpiskā sporta centri ir gan Igaunijā un Eiropas rietumu valstīs, gan Ukrainā un Krievijā. Tieši šādos centros paralimpieši gatavojas augstākā līmeņa sacensībām.
Ulmanis gan atzina, ka Latvijā atšķirībā no citām valstīm ir daudz sporta veidu, ko apvieno LPK. Ja tiek apvienotas 19 federācijas un 25 sporta veidi, ir grūti visiem nodrošināt vienādas attīstības iespējas, taču tāda pati situācija Latvijā ir arī klasiskajā olimpiskajā sportā.
Par svarīgu jautājumu Ulmanis nosauca arī finansējuma prognozējamību, lai sportisti paralimpiskajām spēlēm četrus gadus varētu gatavoties ar drošu finansējumu, kas nemainās gadu no gada. Pašreizējā situācijā LPK var vienīgi zīlēt, vai naudas pietiks tikai vieglatlētiem, vai finansējums būs arī citiem sporta veidiem.
Pašlaik 19 Latvijas paralimpiskie sportisti kandidē uz startu 2016.gada Riodežaneiro paralimpiskajās spēlēs, bet finansējums nākamajam gadam sportistiem ar invaliditāti vēl arvien nav skaidrs.
