Tas bija 2013. gada 5. septembrī. Annijas mamma saņēma zvanu, ka ar meitu noticis kaut kas slikts. Viņas draudzenes vadītais spēkrats avarēja, izmetot meiteni no auto. Ārsti konstatēja vairākas ļoti nopietnas traumas, tostarp mugurkaula lūzumu.
Annija nejuta kājas, bet viņa bija apņēmības pilna, ka kādreiz atkal jutīs. Viņa saņēmās un nolēma nepadoties tajā brīdī, kad ir dzīves zemākais punkts.
Annija pērn aizvadīja otro sezonu savā parabobslejistes karjerā, un trauslā meitene triumfēja Kalgari. “Es tajā brīdī vairāk uzvarēju sevi, nevis citus,” atklāja sportiste.
Bet bija reize, kad viņai radās vēlme pamest šo sportu. Trasē viņas bobs apgāzās, meitenei uz brīdi aizsitās elpa, gluži kā pēc avārijas. “Biju pārbijusies, likās, ka es atkal miršu, kāpēc man to vajag…,” emocionāli atcerējās Krūmiņa. Bet pagāja dienas, visas asaras jau bija izraudātas, un viņa atkal kāpa bobā.
Savās domās Annija sevi neredz ratos, lai gan pēc traģēdijas jau ir pagājuši vairāk kā četri gadi. Bet viņa vēl nav pieņēmusi šo domu. Muskuļiem atcerēties, kā tas ir, staigāt, palīdz speciāls robots. Taču Annija nezaudē cerības reiz atsākt staigāt.
Ja viņa atkal varēs just savas kājas un staigāt, viņa vēlētos skriet. “Cik daudz es būtu gatava atdot, lai tikai vienu reizi izskrietu,” nespējot valdīt asaras, savās vēlmēs dalījās jaunā sieviete. Pagaidām viņa var paskriet tikai ar ratiem, un sajūtas esot līdzīgas.
