Jau 2016.gadā Rio paralimpisko spēļu noslēgumā Vervorta paziņoja, ka ir izvēlējusies Beļģijā likumīgo eitanāziju, lai nenovēršamu un mokošu veselības problēmu pieliktu dzīvei punktu, kad uzskatīs to par neizbēgamu. Tolaik viņa atzina, ka sports ir devis motivāciju dzīvot un turpināt cīnīties.
Deģeneratīva muskuļu slimība Vervortai radīja pastāvīgas sāpes, kāju paralīzi un praktiski laupīja miegu, pārvēršot dzīvi mocībās. Lai gan diagnozi viņai uzstādīja 14 gadu vecumā, Vervorta aktīvi sportoja, spēlējot ratiņbasketbolu, kā arī piedalījās peldēšanas un triatlona sacensībās.
Londonas un Rio paralimpiskajās spēlēs 2012. un 2016.gadā Vervorta izcīnīja visa kaluma medaļas dažādās ratiņbraukšanas distancēs. Pēc starta Rio Vervortai pasliktinājās redze un viņa cieta no epilepsijas lēkmēm, tādēļ paziņoja, ka noslēdz paralimpiskās sportistes gaitas.
Eitanāzijai nepieciešamos dokumentus Vervorta parakstīja 2008.gadā un uzsvēra, ka likumīgas tiesības saņemt palīdzību aiziešanai no šīs pasaules deva viņai drosmi turpināt dzīvi, cik ilgi vien iespējams. "Ja man nebūtu šo [eitanāzijas] papīru, droši vien jau iepriekš būtu izdarījusi pašnāvību, jo ir ļoti smagi dzīvot neziņā ar tādām sāpēm un ciešanām," Rio spēļu noslēgumā teica Vervorta.
