Lai pienācīgi sagatavotos, laika izrādījās gauži maz, bet noderēja pieredze un infrastruktūra, kas bija saglabājusies no spēlēm, kas šeit bija notikušas pirms 12 gadiem. Turklāt vēl papildus nācās nopietni domāt par drošības pasākumu pilnveidošanu, jo iepriekšējās vasaras olimpiskajās spēlēs Minhenē bija noticis asiņains terora akts.
PSRS komandā šoreiz bija neparasti liels latviešu skaits - pieci kamaniņbraucēji. Galvenokārt tāpēc, ka pašā gada sākumā Eiropas čempionātā Zviedrijā Vera Zozuļa izcīnīja pirmo vietu, bet Dainis Bremze un Aigars Kriķis ieguva trešo vietu divniekos.
Insbrukā pretinieki bija spēcīgāki un tik viegli vis negāja, turklāt pēc treniņbraucieniem tehniskā komisija līdz pēdējai skrūvītei pārbaudīja kamanas, arī Veras kamanas, un, tās atkal saskrūvējot, bija pieļautas dažas sīkas kļūmītes, kas atstāja iespaidu uz rezultātu. Kopvērtējumā Eiropas čempione palika 9.vietā,apņemoties pēc četriem gadiem Leikplesidā cīnīties par zeltu. Divniekos 8.un arī 9.vieta, kuru sasniedza 44 gadus vecais Rolands Upatnieks ar Valdi Ķuzi, kuri brauca ar Rolanda paškonstruētām kamanām.
Uz olimpisko medaļu reāli pretendēja arī trimdas latviete no Kanādas Silvija Burka, kura 18 gadu vecumā debitēja olimpiskajās spēlēs Saporo.
Gadu vēlāk viņa sasniedza pasaules rekordu sprinta daudzcīņā, bet 1976.gadā uzvarēja pasaules meistarsacīkstēs, uzstādot pasaules rekordu klasiskajā daudzcīņā. Tomēr Insbrukā Silvijas augstākais sniegums bija 4. vieta 1000 metru distancē.
Pēc Insbrukas olimpiskā iestājeksāmena aizsākās latviešu kamaniņbrauciens kalnup, un jau pēc četriem gadiem Leikplesidā uz goda pjedestāla stāvēja divas Latvijas kamaniņbraucējas – Vera Zozuļa un Ingrīda Amantova.
