Par ziemas sportā prioritāriem atzītajiem ledusrenes sporta veidiem bija pienācīgs valsts atbalsta līmenis, uzsvēra Vrubļevskis. Viņš ir skeptisks, vai būtu lietderīgi centieni iesaistīt bobsleja izlases vadībā visus spēcīgākos Latvijas bobsleja meistarus, jo, mehāniski apvienojot dažādu treneru spēkus, nav garantēti labi panākumi. Ja Sandim Prūsim Latvijas bobsleja izlases vadībā Phjončhanā vajadzētu uzklausīt dažādus padomdevējus, nez vai Oskara Melbārža divnieks būtu izcīnījis medaļu, sacīja LOK prezidents.
Kamaniņu sportā arī Phjončhanā tika sperts solis uz priekšu,
lai gan latvieši bija patālu no medaļām, teica Vrubļevskis. Komandā ir notikusi paaudžu maiņa, un par līderiem kļuvuši jaunie sportisti. Kristers Aparjods un Ulla Zirne līdzās pieredzējušajiem brāļiem Šiciem sevi parādījuši kā komandas līderi.
Latvija jau ir pārliecinājusies, ka izcīnītas medaļas vienās olimpiskajās spēlēs nav garantija tikpat veiksmīgam startam nākamajā olimpiādē. Vrubļevskis atgādināja BMX riteņbraucēju un šķēpmetēju olimpiskās gaitas.
LOK prezidents arī ir skeptisks par iespējām gūt panākumus, ja izdotos apvienot dažādu valstu treneru spēkus, piemēram, distanču slēpošanā, jo konkurentiem labākos sportistus neviens negatavos. Ne visos Phjončhanā pārstāvētajos sporta veidos Latvijas atlēti var sagatavoties pašu mājās. Piemēram, ātrslidotājs Haralds Silovs ir Latvijai unikāls sportists, bet viņa pārstāvētajam sporta veidam pašu mājās nav infrastruktūras.
Savukārt brīvdabas slidošanas laukumiem ar augsta līmeņa sportu ir maz sakara.
Dzīvojot un trenējoties tikai Latvijā, augsta līmeņa sportistu arī kalnu slēpošanā sagatavot nevar, turklāt nav arī attiecīga līmeņa speciālistu. Ja ar vecāku palīdzību jaunie sportisti sasniedz līmeni, kas ļauj iekļūt kādā starptautiskā programmā, paveras iespējas pilnveidoties. Latvijas kalnu slēpotāji ir pārliecinoši labākie mājās, bet augstākā līmeņa sacensībās tajā pašā laikā ir patālu no līderiem, atzina Vrubļevskis.
Latvijā cerīgāka situācija ir šorttrekā, kur divus gadus pēc akadēmijas sistēmas darbības sākuma ir sasniegti labi rezultāti. Atbalsts šorttrekistiem turpmāk būs lielāks, bet ne milzīgs, jo to nosaka pēc vienlīdzīgiem kritērijiem, paskaidroja Vrubļevskis. Arī starptautiskā olimpiskā solidaritāte turpināšot palīdzēt, un Vrubļevskis cer, ka redzēs pēc četriem gadiem Pekinā šorttreka stafetes komandu.
Bažīgs Vrubļevskis ir par biatlonu, jo vēl ir jautājums, vai pēc astoņiem gadiem būs biatlonisti, kas varēs pārstāvēt Latviju olimpiskajās spēlēs. Savukārt skeletonā Vrubļevskis saskata labus jauniešus un juniorus, tādēļ nevajadzēs mest plinti krūmos arī gadījumā, ja brāļi Dukuri izlems vairs nestartēt. Phjončhanā skeletonā jautājums bija nevis par slidām, bet par to, kas notiek sportista galvā, paskaidroja LOK prezidents. Martins Dukurs bez medaļas palika cilvēciskas kļūdas dēļ, un žēl, ka tas notika olimpiskajās spēlēs.
Arī dzelzs veči ir tikai cilvēki, atzina LOK prezidents.
