Pilnīgā unisonā vienādas sejas, vienādas skaņas un kustības pēc diriģenta norādēm. Sajūta bija sirreāla un savāda, tajā pašā laikā arī laba, jo tomēr notiek kāda cilvēku komunikācija.
Kad priekšnesumu pauzēs kāds mēģina pietuvoties, drošībnieki lūdz nenākt tuvāk. No acu kontakta ziemeļkorejieši izvairās, un tad raisās pārdomas, kas īsti notiek šo cilvēku prātā. Brīdī, kas viņu dzīvē noteikti ir ļoti īpašs, nonākot šķietami nepārvaramās robežas otrā pusē. Tajā pašā laikā nezinu, vai mēģinājums uzņemt ar kādu ziemeļkorejieti kopbildi, neizdarītu viņam lāča pakalpojumu, jo grūti pateikt, kas ar viņu notiks, ja delegācijā kāds nolems, ka viņš rīkojies nepareizi.
Nekur ziemeļkorejieši nestaigā pa vienam, vienmēr ir kāds, kas visu pārrauga. Viņu valsts ir tepat blakus Phjončhanai - dažu desmitu kilometru attālumā.
