No kroketa garās kleitās līdz olimpiskai čempionei skeitbordā
Atskatoties vēsturē, kad pirmās sievietes piedzīvoja savu olimpisko debiju Parīzes olimpiskajās spēlēs 1900. gadā (pirmajās mūsdienu spēlēs Grieķijā, tāpat kā Senajā Grieķijā, sacentās tikai vīrieši), no 997 dalībniekiem daiļo dzimumu pārstāvēja 22 sportistes piecos “dāmām piedienīgos” sporta veidos – tenisā, kroketā, burāšanā, jāšanas sportā un golfā.
Progress bija lēns, un vēl pusgadsimtu vēlāk sievietes neveidoja pat 10% no sportistiem.
Tikai pirms nepilnas dekādes, 2012. gadā Londonā, pirmo reizi sievietēm nebija liegts piedalīties nevienā sportā, kurā piedalījās vīrieši – olimpiskā komiteja beidzot sievietēm ļāva sacensties arī boksā. Tieši Londonā pirmo reizi katru no dalībvalstīm arī pārstāvēja vismaz viena sieviete, pirmo reizi piedaloties arī divām Saūda Arābijas sportistēm.
Uz šī vēsturiskā fona Olimpiskā komiteja Tokijas olimpiskās spēles izcēla kā pirmās, kas sasniegušas faktiski pilnīgu dzimuma līdztiesību, vismaz skaitliskā izpratnē – 49% atlētu Tokijā ir sievietes. Komiteja arī iedrošināja karogu atklāšanas ceremonijā pirmo reizi nest vienam vīrietim un vienai sievietei. Tiesa, ne visas valstis to izmantoja, lai gan, piemēram, pat minētā ultrakonservatīvā Saūda Arābija to neuzskatīja par problēmu.
Pieņemti arī vairāki praktiski lēmumi, kas balstīti ilgtermiņa stratēģijā ar nosaukumu “Dzimuma līdztiesības pārskatīšanas projekts”. Tā ietvaros paplašinātas sieviešu iespējas startēt garākās distancēs un vairākās kategorijās, kas līdz šim bija pieejamas tikai vīriešiem, ievērojami palielināts sporta veidu skaits, kur abi dzimumi startē kopā, piemēram, stafetes skrējienā, peldēšanā un šaušanā. Pirmo reizi Tokijā atcelta prakse, ka vīriešu fināli vienā sporta veidā bieži bija noslēdzošie kā “saldais ēdiens”. Īpaši piedomāts par līdztiesību arī, iekļaujot jaunos olimpiskos sportus, piemēram, skeitbordu.
Tomēr, kā izceļ sieviešu tiesību aizstāvji,
dzimumu līdztiesības problemātika olimpiskajās spēlēs ir daudz plašāka par vienkāršiem procentiem.
Estētika pret atlētismu sieviešu sportā
Cīnītāji par sieviešu līdztiesību uzreiz atzīmē, ka, piemēram, pašā Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā, kas izsludināja “līdztiesīgākās spēles”, lēmēju vidū krietns pārsvars ir vīriešiem. Tāpat joprojām sievietes saskaras arī ar citiem izaicinājumiem. Tokijas olimpiskajās spēlēs Covid-19 ierobežojumu dēļ sportistes, kas reizē ir arī jaunās māmiņas, nedrīkstēja ņemt līdzi savus mazuļus.
To, ka kopējā situācija vēl atpaliek no vēlamā, skaidri un demonstratīvi parādīja pašas sportistes, vēl pirms olimpiskajām spēlēm norādot uz ierobežojošajiem noteikumiem attiecībā uz sporta formām.
Kādreiz sportā notika cīņa par ķermeņa atsegšanu, sniedzot pilnvērtīgas kustību iespējas sporta sacensību laikā, bet tagad gluži pretēji – par ķermeņa aizsegšanu.
Jau pirms olimpiādes diskusiju uzjundīja Norvēģijas pludmales handbolistes, Eiropas čempionātā izejot laukumā šortos, nevis bikini, par ko tika sodītas no starptautiskās sporta federācijas puses. Sacensību reglamentā oficiāli minēts, ka bikini apakšas maksimālais sānu garums nedrīkst pārsniegt desmit centimetrus.
Tādu pašu vēstījumu sniedza arī Vācijas mākslas vingrotājas, startējot visu ķermeni aizsedzošos triko. Reglamentā, kuru sportistes sauca par arhaisku, ir minēts, ka triko obligāti jābūt “elegantā dizainā” un kakla izgriezumam “jābūt pareizam”.
Olimpiskajās spēlēs lielākais skandāls saistībā ar sieviešu vizuālo izskatu skāra loka šaušanas olimpisko čempioni Anu Sanu, kurai daudzi konservatīvajā Dienvidkorejas sabiedrībā nevarēja piedot īso matu griezumu. Reizē tas izsauca solidaritātes vilni ar titulēto sportisti.
Pētījumi arī liecina, ka pat rietumvalstīs sieviešu sportistes joprojām tiek komentāros raksturotas citādi nekā vīrieši, bieži vien izceļot sieviešu izskatu un šķietami trivializējot sportiskos sasniegumus. Slavenākais pētījums šajā ziņā bija Oksfordas Universitātes veiktā 2016. gada Rio spēļu analīze.
Lai vai kā, Olimpiskā komiteja sola, ka situāciju šajā ziņā turpinās uzlabot arī pēc “visvienlīdzīgākajām spēlēm”.
Kā norādījusi komitejas “Sievietes sportā” priekšsēdētāja – dzimuma nevienlīdzība olimpiskajās spēlēs drīz paliks pagātnē, un mūsu cerība ir tāda, ka tas atspoguļosies sabiedrībās, vairojot līdztiesību visā pasaulē”.