Visbīstamākie ir ziemas sporta veidi, kas apvieno lielu ātrumu un augstus lēcienus. Snovbordā sloupstaila disciplīnā 2010.gadā Vankūverā un 2014.gadā Sočos traumas olimpiskajās spēlēs guva vidēji 37 no 100 sportistiem. Sočos īpaši drūma statistika bija frīstailā akrobātiskajos lēcienos, kur savainojumus guva gandrīz puse dalībnieku (48,8%).
Izvērtējot vairāk nekā nedēļu dziedējamu traumu intensitāti, līderi ir moguls, snovborda sloupstails, kā arī snovborda un slēpošanas kross. Sočos šajās disciplīnās smagas traumas guva 14% sportistu.
Traumu statistikā parādās arī vairākas negaidītas tendences. Piemēram, kērlingā dažādu sastiepumu un hronisku iekaisumu dēļ savainojumu ir vairāk nekā tramplīnlēkšanā. Traumatiskāko ziemas sporta veidu sešinieku noslēdz bobslejs, kam seko kalnu slēpošana. Savukārt procentuāli vismazāk savainojumu sportisti guvuši ziemeļu divcīņā, ko nedaudz apsteidz ātrslidošana, biatlons un kamaniņu sports.
Ziemas olimpiskās spēles ir ar mazliet augstāku traumatisma risku nekā vasaras olimpiādes, tomēr atšķirība nav liela. Salīdzinot divas iepriekšējās ziemas un vasaras spēles, ziemas olimpiādēs vidēji traumas guva 12,6 no 100 sportistiem. Savukārt vasaras spēlēs - 11,3 no 100 sportistiem.
Vasaras sporta veidu sarakstā pārliecinošs traumatisma līderis ir BMX riteņbraukšana ar apmēram tādu pašu rādītāju kā snovborda sloupstailam. Taču būtiski, ka ilgstoši dziedējamu traumu vasaras olimpiskajās spēlēs bijis ievērojami mazāk.
