Faktiski jautājums jau bija izšķirts 1951.gada maijā, kad SOK atzina PSRS nacionālo olimpisko komiteju.
Turpmāk ceļu uz spēlēm trimdas latviešiem varēja pavērt vien dalība mītņu zemju izlasēs, latviešiem dzimtenē - vienīgi starts PSRS izlases rindās.
1951.gada vasarā PSRS izlases kandidātiem sarīkoja pirmās centralizētās treniņnometnes, un decembrī sākās pēdējais sagatavošanās posms Helsinku vasaras olimpiādes spēlēm, piedaloties aptuveni 900 sportistiem, arī dažiem latviešu atlētiem. Tomēr PSRS delegācijai arī Somijā neizdevās izpildīt savu galveno uzdevumu - pārspēt ASV komandu neoficiālajā valstu ieskaitē.
Savukārt Oslo, kur 6. ziemas olimpiskās spēles 1952.gada 14.februārī svinīgi atklāja princese Renhinda, piedalījās rekordliels sportistu skaits - 694 dalībnieki no 30 valstīm. Šīs spēles bija pirmās, kas notika kādas valsts galvaspilsētā, un arī pirmās Skandināvijā.
Jāpiebilst, ka Oslo spēļu mājvieta tika izraudzīta SOK 40.sesijā Stokholmā 1947.gada 1.jūnijā, kad Norvēģija par tiesībām rīkot ziemas olimpiādi apsteidza Kortīnu d'Ampeco Itālijā un Leikplesidu ASV.
Oslo visvairāk olimpisko godalgu tika mājiniekiem norvēģu sportistiem -16 medaļas, kā arī amerikāņiem - 11 godalgas un somiem - deviņas medaļas.
