Luišs stāsta, ka viņa mamma bija brazīliete, tumšādaina sieviete, un tētis — portugālis. "Dzīvoju šeit, Vidigalā, esmu šoferis. Lai gan Brazīlijā ir daudz problēmu, Rio ir burvīga pilsēta. Tā ir lieliska vieta, kur dzīvot. Un olimpiskās spēles ir šeit, lai to pierādītu, lai parādītu brazīliešu dzīvesprieku," viņš saka.
Kopš futbola Pasaules kausa izcīņas brazīlieši esot iemācījušies vairākas lietas. Tagad cilvēki grib beidzot uzzināt vairāk par to, kas notiek valstī. Tieši šie notikumi liek Brazīlijas sabiedrībai beidzot pamosties, lai izzinātu vairāk par visu iepriekš nerunāto. Politiku, korupciju.
"Mums ir pludmales? Labi! Mums ir mūzika? Futbols? Lieliski! Nē! Tagad cilvēki sāk uztraukties. Skolās pat bērni sāk runāt par notikumiem politikā. Tieši tādēļ es domāju, ka nākotnē cilvēkiem ir jāsāk cīnīties par savām tiesībām. Arī pēc spēlēm mēs būsim ieguvēji. Mēs jau sākam uzvarēt šo cīņu. Par nākotni mēs mēdzam teikt, ka tā nav paredzama, tikai Dievs zina, kas notiks tālāk, bet, ja mēs neko nedarām, nekas nevar mainīties. Dievs pats nespēs neko mainīt. Izskatās, ka cilvēki ir sapratuši, ka mums pašiem ir jācīnās par to, ko vēlamies. Kā būtu, ja mēs tiektos pēc visa tāpat, kā gājām pēc olimpiskajām spēlēm, karnevāla un Pasaules kausa? Mēs varam izdarīt kaut ko lielisku mūsu bērnu nākotnei," sprieda Luišs.
Savukārt Jūlija ir advokāte, kura darbojas sociālās atbildības un ilgtspējīgas attīstības jomā, kā arī ir privāta uzņēmuma - boksa kluba īpašniece Vidigalā.
Olimpiskās spēles viņa skatās ar lepnumu, jo divi sportisti ir tieši no Vidigalas. "Es redzu labo, ko spēles mums nes, bet es zinu, ka citi mani līdzcilvēki to nemaz neredz. Viņi atklāti runā tikai par visu slikto, ko spēles radīs. Un es domāju, ka lielākais olimpisko spēļu ieguvums ir cīņa. Šajā laikā mēs arvien vairāk sajūtam visus trūkumus, kuri mums ir, un to, ka daudz vēl ir jāuzlabo, lai atkal nekristu kaunā par notiekošo lielajos pasākumos," uzskata juriste.
Turpretim Felipe ir fotgrāfs, aktieris un tūristu gids Vidigalā. Arī viņš atgādina, ka divi olimpiskie sportisti ir uzauguši un dzīvo Vidigalas apkaimē. Abi bokseri ir lepnuma avots visai favelai.
Negatīva ir olimpisko spēļu materiālā puse. Stadionu infrastruktūra un viss pārējais ir lieliski, bet kurš tad ies skatīties šīs spēles, jautā Felipe? Cik liela cilvēku daļa tās redzēs? Piemēram, Moro da Mangueiras favelā rīkoja barbekjū. Viņi to publicēja sociālajos tīklos, sūtīja ziņas par pasākumu "Whatsapp". Šo barbekjū viņi rīkoja uz savu māju jumta, lai dotu iespēju cilvēkiem redzēt olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, jo no kalna gala Manugeirā var redzēt "Maracanã" stadionu.
Kam tad šīs spēles tiek rīkotas? Cilvēkiem tiek aizliegts iebraukt atsevišķās vietās pilsētā. Ar autobusu, mašīnu, pat ne ar riteni viņi to nevar izdarīt. Apkārt ir jāstaigā ar apliecinājumu, ka tu tur tiešām dzīvo, un tikai tad tev ļauj ienāk teritorijā. Tas viss ir drošības dēļ un pasargāšanai no iespējamiem teroristu uzbrukumiem, tomēr Felipe uzskata, ka Brazīlijā notiek cilvēku nošķiršana.
Kā ar cilvēkiem, kuri dzīvo Rio un nedrīkst palikt mājās, jo ir jādodas uz darbu, lai pelnītu naudu un nomaksātu visus rēķinus? Šie cilvēki nav spējīgi to izdarīt, jo viņi ir iestrēguši sastrēgumos, jo spēļu atbildīgie organizatori nepadomāja, ka nav pietiekami daudz metro un vilcienu, lai visiem ļautu pārvietoties ar tiem un neizmantotu autobusus vai mašīnas.
Toties sporta notikumi tiek vērtēti pozitīvi. Kuram tad nepatīk sports? Kurš varētu iebilst par sporta sacensību rīkošanu? Trīs brazīliešu sportisti no favelas spēlē badmintonu. Kurš to būtu domājis, ka cilvēks no favelas jebkad piedalīsies pasaules badmintona sacensībās, lepojas Felipe. Viņu draugi, ģimene un visa kopiena lepojas, bet no otras puses, vietējie ir nelaimīgi, jo jāmaksā tūkstoši par lāpu, nošauts jaguārs tikai tādēļ, lai no tā uztaisītu šovu pasaulei.
Brazīlijā ir liels apjukums un emocijas nemitīgi svārstās. 22 tūkstoši cilvēku tika izlikti no savām mājām, lai uzceltu jaunu pilsētu. Valdība nedomā par iedzīvotājiem, saka Felipe. Piemēram, 2007.gadā Panamerikas spēles bija pirmā pieredze sporta pasākumu rīkošanā. "Maria Lenque" peldēšanas stadions ir atjaunots un iekļauts olimpiskās pilsētas teritorijā, bet vairākus gadus tas bija slēgts. Brazīlieši to nevar lietot kā, piemēram, Sidnejā, Barselonā vai Atlantā, kur cilvēki stadionus izmantoja arī pēc spēlēm.
