Olimpisko medaļu raibie likteņi - sporta muzejā un būt apraktām

Pēc aizvadītajām trim nedēļām, kas bija piesātinātas ar ziemas sporta visdažādākajiem veidiem, šķiet, ir mazliet jāatpūšas. Mājās jau sagaidīti un pienācīgi apsveikti visi sportisti - tagad atliek vien atvilkt elpu un krāt jaunus spēkus nākamajiem sporta pasākumiem. Un nebeigt priecāties - cik Latvijai daudz medaļu! Un liela daļa no tām apskatāma arī Latvijas Sporta muzejā.

„Medaļa ir piemiņas zīme, godalga. Par kaut kādu īpašu sasniegumu man piešķīra godalgu. Un sākumā tās godalgas, tie jau ir sporta apbalvojumi, tās jau nav gluži medaļas,” stāsta Latvijas Sporta muzeja vadošā pētniece Rita Apine.

Līdz Latvijas valsts izveidei sporta godalgas veidoja pēc vācu sporta biedrības parauga. Tās bija maza izmēra, atgādināja ordeņus un dēvētas par klunkuriem.

Kārlis Vītoliņš tas ir pirmais latvietis juveliermeistars, kas izgatavoja šos sporta apbalvojumus. Viņam bija sava juveliera darbnīca Berga Bazārā. Viņš bija ļoti iecienīts, viņš pats sportists arī bija un mākslas riteņbraucējs un daudz dažādu sporta biedrību goda biedrs. Un viņš 1913. gadā, tad kad Jānis Krauze sasniedza Jaunajā Rīgas teātrī Krievijas rekordu svara celšanā, tad par godu šim milzīgajam, brīnišķīgajam, lielajam sasniegumam Kārlis Vītoliņš izgatavoja zelta medaļu un pasniedza Jānim Krauzem par šo izcilo sasniegumu,” saka Apine.

Sporta muzejā var aplūkot ne tikai šo un citus izcilos sasniegumus, bet arī fotogrāfijas, kausus, apģērbus un citus priekšmetus.

Starp tiem arī Latvijas slavenā soļotāja Jāņa Daliņa balvas, kuras pirms nokļūšanas muzejā  50 gadus gulēja dziļi zem zemes.

„1944. gadā, tad kad jau nāca kara noslēgums, nāca virsū fronte. Jānis Daliņš visas savas balvas - tajā skaitā arī sadzīves priekšmetus, servīzes, sudraba karotes, un medu, apraka savā vistu kūtī, savas mājas tuvumā Valmierā,” klāsta Apine.

Par apbalvojumu aptuveno atrašanās vietu soļotājs bija pastāstījis saviem bērniem, un tā 1993. gadā Daliņa meitas dēls atrada apslēptās bagātības, kuras pēc tam nodeva glabāšanā seifā un vēlāk jau atdeva muzeja pārziņā.

Jaunākā medaļa, kas aplūkojama sporta muzejā, ir kamaniņu braucēja Mārtiņa Rubeņa bronzas godalga, ko sportists izcīnīja 2006. gadā Olimpiskajās spēlēs Turīnā. Sākotnēji viņš to atdeva muzejam glabāšanā, bet vēlāk nodeva muzeja pārziņā pavisam.

Latvijas Olimpiskās komitejas preses sekretārs Mārtiņš Mālmeisters stāsta, ka vieta, kur glabāt iegūtās godalgas, paliek katra sportista pārziņā. „Protams, visiem medaļniekiem, kas ir uzvarējuši vai iekļuvuši pirmajā trijniekā, godalgoto trijniekā, medaļas, protams, paliek sportistu īpašumā, un attiecīgais sportists un olimpietis izvēlas, ko ar to darīt un kādā goda vietā pakarināt - tā ir katra sportista izvēle,” norāda Mālmeistars.

Sakot „paldies” Latvijas sportistiem, Apine atgādina - cik liels darbs ieguldīts, lai izcīnītu godalgu. „Mums vajadzētu visai sabiedrībai saprast, ka tas ir neiedomājams darbs, un ja ir cilvēki, kas spēj būt paša, paša olimpa virsotnē, atlētu atlēti, tad tas ir vienkārši tādai mazai nācijai, tas ir vienkārši brīnišķīgi... cepuri nost viņu priekšā,” prieku pauž Apine.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt