Olimpiskās burāšanas regates sacensības piedāvāja rīkot Latvijai Rīgas jūras līcī, taču tālaika republikas vadība nobijās no lielās atbildības un atteicās. Iespēju izmantoja Igaunija un sarīkoja regati Tallinas līcī.
Latvijas klātbūtne bija jūtama ne tikai sporta laukumos. Maskavas ielās kā olimpiskais transports ripoja RAF mikroautobusi "Latvija", VEF izgatavoja tiesāšanas un informācijas aparatūru, kā arī telefona centrāles. Arī olimpisko spēļu emblēma ir Rēzeknes mākslinieka Vladimira Arsentjeva roku darbs.
Maskavā startēja 13 Latvijas atlēti, atgriežoties mājās ar 13 godalgām. Iepriecināja Ventspils zelta puisēns Dainis Kūla, ar zelta medaļu nostiprinot Latvijas šķēpmetēju izcilās tradīcijas. Kā divkārtējā olimpiskā čempione sieviešu basketbola turnīru pabeidza Uļjana Semjonova, bet Pāvels Seļivanovs PSRS izlases sastāvā izcīnīja augstākā kaluma godalgu volejbolā.
Par olimpisko burāšanas čempionu kļuva leģendārā Jevgēņija Kanska un Laura Pavlova audzēknis Aleksandrs Muzičenko. Pirmoreiz olimpiskajās spēlēs startēja tikai latviešu airētāju ekipāža, kas palaida priekšā tikai Vācijas Demokrātiskās republikas laivu un kļuva par vicečempioniem.
Džudists Aleksandrs Jackevičs saņēma bronzas medaļu, bet Jelgavas peldētājs Arsens Miskarovs ir pagaidām vienīgais Latvijas sportists, kurš uz goda pjedestāla kāpa trīs reizes, saņemot divas sudraba un vienu bronzas medaļu.
Būdams akreditēts Maskavā, sagatavoju Latvijas Radio 54 reportāžas, tomēr ēterā izskanēja 53, jo pēc ilgas spriešanas Radio vadība sižetu par olimpisko reliģijas centru ēterā neizlaida.
