Dainis Kūla, kurš 1980. gada Maskavas vasaras olimpiskajās spēlēs PSRS vieglatlētikas izlases sastāvā izcīnīja zelta medaļu šķēpmešanā, atzina, ka laiks pēc olimpiskās zelta medaļas izcīnīšanas bija emocijām pilns un jaunība tika atdota sportam, tāpēc strauja pāreja pēc sportista gaitu beigām nav iespējama.
"Uzreiz nevar pēc sporta aiziet strādāt, jo sportojot tu domā tikai par sportu, ir jābūt pārejas periodam. Man tas bija apmēram gads," teica Kūla.
"Piespēle" podkāstā
-
Savā lietotnē meklē - Piespēle
Garums - 15 min; jauna epizode katru svētdienu.
Savukārt Māris Štrombergs, kurš ir divkārtējais olimpisko spēļu čempions BMX riteņbraukšanā 2008. gadā Pekinā un 2012. gadā Londonā, apzinājās, ka
sports vienā brīdī beigsies, tāpēc laicīgi plānoja savus līdzekļus.
Viņš apgalvo, ka ir ļoti labas atmiņas un izbaudīja to laiku, kad trenējās un ieguva zelta medaļas, kas arī daudz deva sportā. Māris uzskata, ka ļoti svarīgi ir tas, no kuras valsts esi, jo, piemēram, Amerikā olimpiskā zelta ir ļoti daudz, tomēr Latvija kā mazāka valsts to novērtē vairāk.
Viena no lielākajām problēmām pēc karjeras beigām arī olimpiskajiem čempioniem ir finanses. Piemēram, kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā ikmēneša pabalsti ir lielāki. Šī iemesla dēļ sportisti nejūtas novērtēti mūsu valstī, piemēram, leģendārā šķēpmetēja Jāņa Lūša ģimenei bija jālūdz palīdzība līdzcilvēkiem, lai ar ziedojumu palīdzību risinātu veselības problēmas.
“Latvijā nav liela atzinība par to, ka esi olimpiskais čempions piemēram, Bangladešā uzvarot vienu reizi olimpiskajās spēlēs, finansiālais stāvoklis ir nodrošināts uz mūžu,” piebilda Pāvels Seļivanovs, kurš zelta medaļu izcīnīja PSRS volejbola izlases sastāvā 1980. gada Maskavas olimpiskajās spēlēs. Seļivanovs uzskata, ka
lielāks atbalsts olimpiskajiem čempioniem būtu pamatots,
jo atlēti sacenšas ar labākajiem pasaulē un gūst slavu savai valstij. Turklāt gatavošanās olimpiskajām spēlēm ir grūts un smags darbs ilgos treniņos, tiek gūtas traumas, bet visu nepieciešamo paveikt vienam, bez komandas un atbalsta nav iespējams. Taču Māris Štrombergs piebilst: ”Ir ļoti labi, ka ir pabalsts, bet tas nenozīmē, ka visu mūžu ir jāmaksā alga par to, ka esi olimpisko spēļu čempions.”
Pāvels Seļivanovs saka, ka tā bija ''zelta dzīve'', liels atbalsts un interese no cilvēkiem. "Olimpiskajiem čempioniem tika piešķirti dzīvokļi," sacīja Pāvels Seļivanovs. ”Visi saka, ka profesionālu sportistu [PSRS] nebija, bet mēs bijām profesionāļi, tas bija mūsu darbs, par ko mums maksāja algu.”
“Joprojām sevi uzskatu par parastu cilvēku,” pauda Pāvels Seļivanovs.
Neviens no šiem trijiem bijušajiem sportistiem neizrāda, ka ir olimpiskais čempions un speciāli nestāsta par sasniegumiem, ja vien par tiem kāds nejautā un neinteresējās.
Uzvarēt olimpiskajās spēlēs nevar kurš katrs', un iegūt zelta medaļu ir liels gandarījums.
“Zelta medaļa, protams, bija tāds kā atspēriena punkts, tā paātrināja visu par diviem gadiem, bez tās viss notiktu par diviem gadiem lēnāk, bet BMX sports nav basketbols, tie griesti nav tādi kā NBA,’’ stāsta Māris Štrombergs.
Sportisti atzīst, ka ļoti priecājas par piedzīvoto iespēju piedalīties olimpiskajās spēlēs, taču tagad viņu ikdiena ir pavisam mainījusies. Dainis Kūla turpina popularizēt šķēpa mešanu 1980. gadā izveidotajās sacensībās "Ventspils šķēpi" un lepojas ar četriem mazbērniem. Pāvels Seļivanovs ieguvis trīs augstākās izglītības un ir Rīgas domes Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta departamenta volejbola programmas koordinators, kā arī treneris Rīgas Volejbola skolā. Savukārt Māris Štrombergs ar ģimeni dzīvo ASV.
