Pirmo reizi viņi pasauli pārsteidza 1988. gada olimpiskajās spēlēs tas izsauca tādu reakciju, ka Holivudas filma bija tikai loģisks turpinājums. Trīs desmitgades vēlāk tieši Jamaikas bobslejisti ir kļuvuši par klasiku, kas simbolizē eksotiku ziemas olimpiskajās spēlēs.
No vienas puses, cik var runāt par regeja zemes bobslejistiem? Nebūtu brīnums, ja ne viens vien to uzskatītu par slinka žurnālista veiktu klišeju atražošanu.
Tomēr nav noliedzams, ka Jamaikas pirmie bobslejisti skaļāk par visiem ziemas spēlēs pieteikuši Dienvidu puslodi. Protams, viņu stāstā iedvesmu guvusī komēdija “Karstgalvji” jeb “Cool Runnings” šo atpazīstamību nocementējusi uz ilgiem laikiem. Bērni, noskatieties, ja vēl neesat redzējuši!
Taču 1988. gadā, par spīti visam, nonākot Kalgari spēlēs, Jamaikas bobslejisti parūpējās ne tikai par jautru stāstu. Kas svarīgāk – viņi valstīs, kur sniegs varbūt nekad pat nav redzēts, iedvesmoja to sportistu paaudzi, kas nu jau paši iedvesmo šodienas bērnus.
Trīskārtējā olimpiete Džazmīna Fanleitora-Viktoriāna, kura Jamaiku pārstāvēs arī pirmajās monoboba olimpiskajās sacensībās, ir viena no viņām.
“Man ir svarīgi, lai mazas meitenes un zēni redz, ka cilvēki, kas izskatās kā viņi, runā kā viņi, ir ar tādiem pašiem trakiem, čirkainiem matiem kā viņi, tiek pieņemti šajā pasaulē. Ja viņi kādudien gribēs būt ziemas olimpieši, lai viņi redz, ka arī jamaikietis var tāds būt,” norāda bobslejiste.
Likteņa ceļi ir neizdibināmi – to jums apstiprinās 38 gadus vecais Bendžamins Aleksandrs, kurš slēpot sāka vien 32 gadu vecumā, bet svētdien kļūs par pirmo kalnu slēpotāju, kas olimpiskajās spēlēs pārstāvējis Jamaiku.
“Lai arī esmu dzimis un audzis Lielbritānijā, redzot mani uz slēpēm un zinot manu jamaikiešu izcelsmi, draugi vienmēr smējās un piesauca Jamaikas bobsleju, filmu “Karstgalvji” un teica, ka man arī jābrauc uz olimpiādi. Tad nu es arī braucu – kā skatītājs biju Korejā 2018. gadā un pamanīju, ka vasaras sporta milzi Jamaiku tur pārstāvēja tikai trīs sportisti. Lai arī tobrīd uz slēpēm biju bijis tikai 15 reizes, tad arī radās šī trakā doma, un nu es esmu šeit!” atklāj slēpotājs.
Pirmās sacensības Bendžamins piedzīvoja vien pirms diviem gadiem, taču spēja savākt pietiekami daudz punktu, lai kvalificētos dalībai šajās spēlēs.
Interesanti, ka tieši kalnu slēpošana šoreiz ir tas sporta veids, kas šogad ziemas olimpiskajās spēlēs ļāvis debitēt divām valstīm – Haiti un Saūda Arābijai.
Persijas līča valstī federāciju izveidoja tikai pirms gada, bet pirmie treniņi ārvalstu speciālistu uzraudzībā sākās pirms 11 mēnešiem. Kvalifikācijas sacensībām bija par vēlu, tāpēc valsts saņēma uzaicinājumu dalībai olimpiskajos kalnu slēpošanas mačos vienam sportistam. Par to tika izraudzīts Fajiks Abdi, kurš slēpot sāka mācīties četru gadu vecumā Libānas kalnu kūrortos, iemīlēja sportu un vēlāk hobija līmenī trenējās Eiropā un Amerikā, bet pēdējā gada laikā jau piegājis tam pavisam nopietni pasaules labākajās slēpošanas trasēs. Tā kā ziemas sportam atbalstu paudusi karaliskā ģimene, kas vēlas savus pilsoņus padarīt sportiskākus, tad visai ticami izklausās solījumi divu gadu laikā valstī uzbūvēt kalnu slēpošanas halli.
Tikmēr nabadzības nomocītās karību reģiona valsts Haiti karogu pirmo reizi vēsturē ziemas spēlēs iznes 19 gadu jaunais Ričardsons Viano, kuru trīs gadu vecumā adoptēja un kopš tā laika viņš dzīvojis un slēpošanu apguvis Francijas Alpos.
Kad pirms trīs gadiem viņu uzrunāja Haiti slēpošanas federācija, Ričardsons smējās, jo neticēja, ka tāda pastāv, taču pārbaudījis, ka to vada līdz šim vienīgais valsts sportists, kurš piedalījies pasaules čempionātā, viņš noticēja un pieņēma piedāvājumu. Pagājušajā gadā pasaules čempionātā finišējot augstajā 35. vietā, viņš spēlēm kvalificējās pēc sportiskā principa.
Sportists neslēpj, ka tieši slēpošana viņam devusi iespēju atjaunot saiknes ar savu dzimteni.
“Haiti mēs zinām, pateicoties dabas katastrofām, taču tagad lai cilvēki zina, ka pirmo reizi esam arī ziemas olimpiskajās spēlēs. Esmu tik lepns! Ceru, ka mans stāsts patiks cilvēkiem un arī Haiti ļaudis spēs no tā iedvesmoties,'' norāda Haiti pārstāvis.
Ja Haiti un Saūda Arābija ir jaunākās siltzemju valstis, kas debitējušas ziemas spēlēs, tad pirmā ir Meksika – tā debitēja jau 1928. gadā Sanktmoricā, turklāt izdarīja to latviešiem tik tuvajā bobslejā, ieņemot 16. vietu 23 komandu konkurencē.
Savukārt par pirmo Dienvidu puslodes valsti, kas izcīnījusi zelta medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs, 2002. gadā kļuva Austrālija. Pieredzējušākie fani visdrīzāk pat labi atceras šo notikumu, jo tas kļuvis par vienu no neticamākajiem stāstiem olimpiskajā vēsturē.
1000m šorttreka finālā austrālis Stīvens Bredberijs bija pēdējais vēl apli līdz finišam. Un tad, pēdējā pagriezienā notika, lūk, kas: visu četru konkurentu kritiens, Stīvenam tikai atlika noturēties uz slidām! Starp citu, arī finālā Stīvens tika pēc līdzīgiem notikumiem pusfinālā un ceturtdaļfinālā. Kopš tā laika Austrālijā pat iegājiens jauns teiciens – “uztaisīt Bredberiju” saka tad, ja grib apzīmēt kādu negaidītu vai neparastu sasniegumu.
Bet, ja atgriežamies tagadnē, tad laiks salikt punktus uz i. Šajās spēlēs ar savu komandu piedalās 91 pasaules valsts vai teritorija. Vasaras spēlēs Tokijā pirms gada tādu bija 206. Tātad, kā redzams, ziemas olimpisko spēļu ģoegrāfiskajai izaugsmei vēl ir gana plašas iespējas!