Sporta studija

Sporta studija

Sporta studija

Latvijas riteņbraukšanā trūcīga rocība sarežģī pilnvērtīgas darbības iespējas

Titulētais motokrosa kantētājs Stupelis izbaudījis karjerā pēdējās sacensības

Sportā ieguldījis sevi pilnīgi visu. Saruna ar spožu karjeru motokrosā noslēgušo Kasparu Stupeli

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Četrkārtējs pasaules čempions, pieckārtējs vicečempions, divkārtējs bronzas medaļnieks blakusvāģu motokrosā un aizvadījis vairāk nekā 20 sezonu motosporta elitē. No skolnieka motokrosā kļuvis par skolotāju, Kaspars Stupelis karjeru noslēdza Prāgas pievārtē Čehijā, kur 16. reizi startēja Nāciju motokrosā blakusvāģiem un Igaunijas komandas sastāvā 15. reizi izcīnīja vietu uz pjedestāla.

Reizēm prātam neaptverams ir paša paveiktais un nepiekāpība - tā sezonā, kad tika izcīnīts ceturtais pasaules čempiona tituls, teica Stupelis. Pasaules čempionātā viņš sāka braukt 2001. gadā, pirmo pasaules čempiona titulu izcīnīja 2003. gadā, bet pēdējo – ceturto – titulu ieguva 2019. gadā. 16 gadi starp pirmo un pēdējo titulu ir apliecinājums fenomenālai mērķtiecībai un pašdisciplīnai. Kaspars ir braucis kopā ar daudziem pilotiem, bet lielākos panākumus guvis kopā ar Danielu Vilemsenu, Kristeru Serģi un Etjēnu Baksu.

Dāvids Ernštreits: Vai emociju asariņa jau ir nobirdināta? Ir tā apziņa, ka punkts ir pielikts?

Kaspars Stupelis: Apziņa ir, ka punkts ir pielikts. Vairāk tā pienāca Vācijā, pēdējā pasaules čempionāta posmā. Nāciju motokrosā otrais, noslēdzošais brauciens mums ar Gertu [Gordejevu] padevās. Mūsu kopdarbībā tā nebija bijis. Reāli izbaudīju no sākuma līdz beigām.

Šajā reizē Igaunijas formā brauci plānoti? Nevarēji pievilt savu sezonas pilotu?

Jā, protams. Ja esmu iesācis sezonu, tas vienmēr ir bijis tā, ka es turu savu vārdu. Vīrs un vārds – tā ir viena no veču pamatlietām. Tā arī bija. Ja es aizdomājos, cik es stundas un laika veltīju solo Latvijas izlases virzienā un blakusvāģu virzienā, tad igauņiem tika divas braukšanas stundas.

Kā tu gatavojies Nāciju motokrosam, gan solo klasē palīdzot trenēties?

[Palīdzēju] trenēties un skrūvēt, kā arī braucot līdzi uz sacensībām. Šovasar vēl vairāk satuvinājāmies ar [solo braucēju] Kārli Sabuli. Viņam bija misija pārstāvēt Latviju Amerikā pagājušajās brīvdienās [solo Nāciju kausā}. Es uzlocīju piedurknes, man ļoti, ļoti patika. Es daudz palīdzēju Kārlim.

Mūsu vīri solo Nāciju kausā izcīnīja 11. vietu, blakusvāģiem 5. vietu, varbūt pat 4.vietu – par beļģu diskvalifikāciju nav līdz galam skaidrs. Igaunijai 3. vieta. Tev Igaunijas kreklā tas kaut ko nozīmē?

Jā, protams. Igauņiem tā bija liela diena. Mēs braucām ar tādu domu, lai aizķertos trijniekā, bet pēdējā braucienā punkti bija ļoti tuvu ar latviešiem, angļiem, beļģiem. Mums vai viņiem – igauņiem, nezinu, kā pareizāk. Kā jau es visiem teicu, tur nav jāspēlē kaut kādas spēles. Kurš ir stiprāks, tam jāuzvar. Šoreiz igauņi bija galvastiesu pārāki.

Redzējām fotogrāfijā, kur tu esi pie latviešu busa un teltī saki uzrunu komandai, tad pie starta vai treniņā ar Danielu Lielbārdi, mūsu jauno pilotu…  Kā galvu sadalīt? Pašam arī jābrauc, galu galā.

Nebija viegli. Es atceros Alojā Latvijas čempionāta gonku, kad aizbraucu ar Gertu startēt un sapratu, ka Kārlim nav kas skrūvē [motociklu]. Es paralēli starp braucieniem viņam rādu tāfeli un mēģinu viņam sakārtot moci. Te bija līdzīgi. Visu savu brīvo laiku es veltīju Latvijas izlasei – gāju, kārtoju, stāstīju džekiem, saucu kopā un maksimāli palīdzēju. Esmu ļoti, ļoti lepns par to, ko mēs panācām īsā laikaposmā. Esmu superpateicīgs Latvijas federācijai un īpaši [federācijas ģenerālsekretārei] Egijai [Skurbei] par to, ka viņi pieslēdzās, jo tas mums bija liels atbalsta plecs. Droši vien man vienam tik raženi nesanāktu. Visa komanda sanāca kopā, un tiešām gājām uz mērķi. Varēja būt vēl labāk, bet es domāju, ka ļoti solīds rezultāts.

Pilnīgi nepārspīlējot var teikt, ka esi Latvijas izlases menedžeris, kurš organizē visu šo procesu, arī vienlaikus treneris, bet kā sportists šajā gadījumā Igaunijas kreklā...

Es oficiāli nebiju menedžeris, bet tiešām daudz darīju. Mēs tādi trīs vadošie cilvēki bijām, mums bija kopējs čats, kur mēs kontaktējāmies, mainījāmies domām un to īstenojām.

Patinot filmu atpakaļ, senāko laiku video varam redzēt, kā Daniela Vilemsena klubā pirmās lielās ugunskristības gaidīja Kasparu Stupeli, kurš iepriekš ar diezgan lielu troksni pameta savu darbaudzinātāju Modri Štelli...

Tāds ir bijis tas laiks. Es domāju, ka mums vēl ilgi būs tas viss. Kad tu tajos 20 gados esi skrējienā no sezonas uz sezonu, un tagad tā grāmata ir aizvērta ciet, tad vari to kādreiz, noslaukot putekļus no plaukta, paņemt un pašķirstīt. To atmiņu ir daudz, tiešām ir, ko atcerēties.

Kurus tu uzskati par saviem dzīves un motokrosa lielākajiem skolotājiem? Šī ir tā reize, kad ne tikai motokrosa cilvēki tev būtu jāizceļ...

Noteikti Daniels Vilemsens, Modris Štelle un viņa tēvs. Tie ir pirmie. Arī mans tētis, protams, tas ir pats sākums. Tad ir Štelle, tad Daniels Vilemsens, kur vispār izauga mans ātrums un meistarība tādā pasaules līmenī.

No Kristera [Serģa] es ļoti daudz profesionālisma iemācījos, cik var būt šīs sporta veids profesionāls.

Tālāk jau es pieredzi mēģināju vienkārši spodrināt un kļūt labāks.

Tās pirmās sezonas Vilemsena kulbā – kādas tās bija? Tur no ķermeņa valodas, man liekas, diezgan grūti cilvēkam no malas saprast, kurā brīdī jūs esat izslēgušies un kurā brīdī vēl ir ok...

Jā, tur bija vairāk tāds morāls pārdzīvojums. Ne pārdzīvojums, bet spiediens no viņa. Kā zinām, viņš ir tāda tipa braucējs. Viņš citreiz uzliek spiedienu no tā virziena, bet pirmā sezona... Varu teikt viennozīmīgi, es vēl šonakt, braucot mājās [no Nāciju motokrosa], čaļiem teicu, ka tur bija tā -  līdz ceturtdienas vakaram, piektdien beidza muskuļi sāpēt, bija tulznas sadzijušas. Tu nobrauc atkal nedēļas nogali un atkal esi uz nedēļu pilnīgi samocīts, un atkal ir jāatjaunojas. Nebija zināšanas, tās iespējas, nebija fizioterapeitu, ledus vannas vai vēl kaut kas – paklājiņi, kompresijas zābaki un tādā garā. Es gāju tādu skarbu skolu.

Kas ir tavs padoms? Vienmēr pienāk brīdis, kad punkts ir jāliek, bet kur ir tas ilgmūžības noslēpums?

Man liekas gaužām vienkārši – tā ir mīlestība pret sportu, pret to, ko tu dari.

Ja paskatos atpakaļ uz savu karjeru, es sev tiešām nevaru pārmest.

Citi cilvēki varbūt daudzreiz saka, ka karjeras laikā tu varētu kaut ko paralēli darīt, bet es esmu ieguldījis sevi visu tajā. Es esmu gājis to ceļu. Ja kāds grib atbalstīt sportistu, tad arī grib, lai viņš ir par visiem 100% iekšā. Kāda ir tā pareizā recepte, es nezinu, bet esmu izdarījis maksimumu.

Brīžiem, lasot intervijas vai runājot ar tevi, ir palikusi pēcgarša, ka esi vairāk tajā procesā iekšā nekā piloti, ar kuriem esi startējis. Tu pat esi teicis: “Kad Bakss sāka mani klausīt, mēs sākām labāk braukt.” Tagad, protams, tavā statusā tas ir saprotams. Arī šosezon teici: “Kad igaunis Gerts sāka mani klausīt, tad mums sāka izdoties.” Kā pilotiem vispār to ir pieņemt? Tā ir pieņemts jūsu vidē, ka kantētājs sāk mācīt?

Ir tā, ka es, sākot ar Baksu vai ar Gertu, vai ar Pulingsu braukt, es viņiem kaut kādā brīdī esmu autoritāte. Tad, protams, viņi izaug kaut kādā ziņā. Tad viņiem, protams, tik ļoti nepatīk, ka viņus pamāca. Man tomēr ir četri gadi ar Kristeru [Serģi], divi - ar Vilemsenu, arī ar [Etjēnu] Baksu seši gadi - viņi ir bijuši pasaulē ātrākie braucēji, no viņiem esmu daudz iemācījies. Es zinu, kā ir jābrauc, lai brauktu pa priekšu. To tad es arī mēģinu kādreiz kādam izstāstīt.

Latvijas blakusvāģu nākotne – mums tagad atkal ir vēl viens pumpuriņš, nu jau par ziediņiem laikam var saukt brāļus Lielbāržus. Jauni puiši, cik gadu viņiem?

Tagad 16 gadi.

16 gadi tajā trakajā sporta veidā, kur agrāk, man liekas, pat neļāva braukt tādā vecumā. Ko tu saskati un kā panākt, lai tas zieds uzplauktu?

Protams, tagad ir tāds pārejas posms. Puiši ir ļoti labā ātrumā, sāk kļūt nobrieduši, viņiem ir pieaugušo tehnika, tā vairs nav bērnu tehnika. Cik esmu ar vadošajiem pasaules braucējiem, kantētājiem runājis, viņi daudzreiz jau ir parādījušies Vācijas čempionātā, arī vienā pasaules čempionātā priekšpēdējā posmā, kur viņiem diemžēl bija kritiens un trauma, bet ātrums ir. Es uzskatu, ka ir vajadzīga tikai pieredze, tāpēc arī ļoti mēģināju, kaut arī Bruno - kantētājs - bija satraumējies, mēģināju salikt [Danielu Lielbārdi] ar savu draugu Kostju {Belecki] kopā…

Ar lietuviešu kantētāju?

Jā, lai viņi aizbrauc uz Čehiju un gūst pieredzi. Tā pieredze ir viena no svarīgākajām lietām. Pieredzi nevar vienkārši paņemt, noskatīties televizorā vai vēl kaut kur. Tas ir jāizdzīvo, ir jāizbrauc.

Es domāju, mums ir ļoti spoža nākotne. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc man liekas, ka tas tilts ir uzbūvēts līdz galam un es varu paiet malā.

Redzot raibo publiku, cik internacionālas ir pasaules čempionāta ekipāžas, kā arī Nāciju kausā mums brauca lietuvietis, francūzis, laikam jau tā ir mūsdienu pasaules realitāte. Pa īstam pelnošs sporta veids šis nebūs, uz trakajiem tas balstīties un pie tā droši vien mums jāpaliek. Kur mēs tevi tagad varēsim redzēt?

Grūti pateikt. Man ir šādas, tādas ieceres, ar ko esmu nodarbojies pēdējos mēnešus, palīdzot Kārlim. Man ir ieceres, ko es gribētu nākotnē darīt. Vai man tas īstenosies…

Kā treneris fiziskajā sagatavotībā?

To drīz zināsim... Ja man izdosies, tad izdosies. Ja nē, tad būs jāpārgrupējas. Esmu nolicis vienu mērķi, iešu uz to. Ja neiznāks, tad man būs jāpārdomā nākamais rīcības plāns.

Ir daudzi sportisti, par kuriem tavā statusā un vecumā, kad liek punktu, ir jautājums, ko viņš darīs? Par tevi, man liekas, nav nekādu šaubu, jo tu esi tāds cilvēks orķestris bijis pēdējos gados, ka nepazudīsi...

Man tā liekas. Tagad esmu atradis kaut kādu dzirksteli, tiešām jaunu dzinuli. Es domāju, ka gribu to pierādīt un būt arī viens no labākajiem tajā nišā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti