Roberts Vītols – no bagijiem līdz Lielbritānijas rallijkrosa čempionātam

Nokļūšana autosportā nekad nav nejauša, vienmēr ir kāds, kurš uz to ierosina. Talantīgā Latvijas rallijkrosa braucēja Roberta Vītola ceļš autosportā sākās, ģimenes mudinātam, taču nu jau tas kļuvis par visas ģimenes dzīvesveidu. Pirmoreiz sācis braukt ar bagijiem, tagad 18 gadus vecais Vītols startē Lielbritānijas rallijkrosa čempionātā „Super1600” klasē, tur cīnoties par godalgotajām vietām. 

Pirmie braucieni autosportā Robertam Vītolam notika piecu gadu vecumā, kad viņš tiek iesēdināts mini jeb beta bagijā. „Netālu no Ogres bija izveidota maza, bet laba trase, kas bija speciāli šiem bagijiem paredzēta. Tad nu tur tie bērni tika sēdināti iekšā un tā nesteidzīgi varēja sākt braukt,” atceras autobraucēja tēvs Uģis Vītols. „Katru nedēļu tika rīkota braukšana, bija sacensības, un uz starta bija 10-15 mašīnas.”

Līdzīgi kā daudzu citu bērnu vecāki šajā vecumā, arī topošā autosportista vecāki apsvēruši, ka dēlam vajadzētu piemeklēt kādu sportisku nodarbošanos. Tā kā tēvs Uģis savulaik nodarbojies ar autokrosu un ir ļoti labi pazīstams ar autosporta pasauli, tad abi ar sievu Alisi izlēmuši dēlu iesēdināt kādā mašīnā un paskatīties, kas notiks. „Mums ļoti patika, ka tai mašīnītei ir karkass riņķī, jo kartingam tāda nav, tāpēc kartings mums nelikās pārāk piemērots. Karkass mūs uzrunāja, arī ātrumi pat tam vecumam nebija lieli, tāpēc tas mūs uzrunāja,” atceras Uģis Vītols.

„Es joprojām atceros, kā es braucu tos pirmos apļus, kāds bija skats caur režģi, kā vējš pūš acīs,” saka Roberts Vītols. „Es nebaidījos, man patika un uzreiz ļoti gribēju braukt. Pašam likās ļoti ātri, bet nezinu, kā no malas bija,” nosmej autosportists.

Braukšanas pilnveidošanā tika ieguldīts liels laiks treniņos – lauku mājās tika atstrādāti starti, savukārt treniņos ar bagiju savu artavu braukšanas prasmju apguvē ieguldīja arī vecāki. „Mēs ar Uģi skrējām pa trasi un likām kanniņas, lai būtu tā trajektorija. Kartingos bija tāds posms, kad baidījos, jo tur ir lielāki ātrumi, lielāks braucēju skaits un nav karkasa. Bet pēc tam jau bija tikai tās emocijas, uztraukums,” saka braucēja māte Alise.

Darbs treniņos pārvērtās panākumos trasē – Vītols uzvarēja jau savās otrajās sacīkstēs ar bagiju un uzreiz kļuva par vadošo braucēju Latvijā, uzvarot gandrīz visur, kur vien piedalījās. Braucēja vecāki atceras, ka jau no pirmajām dienām Robertam bijusi izteikta vēlme pārspēt savus konkurentus. „Mēs stāvējām trases malā, un Roberts tur, Brenguļu trasē, kalna galā stāvēja un teica – es viņus visus apdzīšu! Un tā tas arī notika, tas pat ir nofilmēts,” atceras braucēja mamma Alise. Šie vārdi kļuvuši par sava veida devīzi, kuru braucējs ik pa brīdim joprojām pasaka pats sev pirms starta.

Nākamais posms karjerā sekoja, pārsēžoties kartingā, kas ir autosporta pamatu pamats. Ar kartingu karjeru autosportā sākuši tādi piloti kā Luiss Hamiltons, Fernando Alonso, Airtons Senna un ļoti daudzi citi. Vītola pārsēšanās kartingā notika divu iemeslu dēļ – viņš bija izaudzis un bagijā vairs nevarēja ierausties, kā arī trūka nākamā soļa uz augšu, jo ar lielākiem bagijiem viņš vēl nedrīkstēja braukt vecuma ierobežojumu dēļ. Jau pirmajā sezonā sacensībās tika pavadīta visa vasara – 17 nedēļas nogales, startējot Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Tieši šajā laikā autosports kļuva par visas ģimenes dzīvesveidu, daudzas lietas tika pakārtotas sportam. Vītoli sevi salīdzina ar Hansenu ģimeni pasaules rallijkrosa čempionātā – tur startē brāļi Timijs un Kevins, savukārt pārējā ģimene palīdz no malas. Arī Vītolu gadījumā iesaistīta visa ģimene, un vecāki smejot saka, ka viņu meita Laura izaugusi trasē, bet ģimenes darbs sacīkšu trasē robežojas ar fanātismu. „Vienu dienu bijām „333” trasē no kādiem deviņiem rītā līdz apmēram septiņiem vakarā. Piebrauc klāt [Vladislavs] Šlēgelmilhs (Haralda Šlēgelmilha tēvs) un saka – vēl jūs te pa trasi… Bet treniņos ieguldījām daudz darba, skatījāmies video, kā Roberts brauc, kā citi brauc, dalījāmies ar viedokļiem,” saka Uģis Vītols.

Vītols kartingos izjuta, ka cīnīties ar igauņiem ir sarežģīti un interesanti, pašam braucējam atzīstot, ka no ziemeļu kaimiņiem daudz ko var mācīties. Autosports Igaunijā ir ļoti augstā līmenī – valsts nupat uzņēma pasaules rallija čempionāta (WRC) posmu, Igaunijai ir WRC pasaules čempions Ots Tanaks un daudz citu spēcīgu braucēju dažādās disciplīnās. Tēvs Uģis arī centās mācīties no igauņiem, vērojot, ko dara igauņu braucēju mehāniķi, kā arī uz dažām sacīkstēm palīgā piesaistīja igauņu speciālistus, kuri jaunajam autosportistam mācīja braukšanu – kur bremzēt, kā iegriezt līkumā, kāda trajektorija jāveido, kas tiek darīts pareizi, kas ne.

Kartingi gan sagādāja arī pirmās nopietnās grūtības un pārdomas jaunā autosportista dzīvē. „Nostartējām sezonu, toreiz vinnēju Latvijas un arī Baltijas čempionātu. Tad pārgāju uz nākamo klasi turpat kartingos. Un tad bija tāds brīdis, kad es sapratu, kas var notikt, ja es avarēju. Kas notiks, ja darīšu tā, bet nesanāks. Tad mazliet tā kā bailes iestājās, vairs nevarēju tik ātri pabraukt,” nosaka Roberts Vītols. „Visu laiku esi uzvarējis vai cīnījies par uzvaru, bet te pēkšņi vairs neesi tur, paliec sestajā, septītajā vietā, man to bija grūti pieņemt.

Jau no bērnības raudāju, ja nebiju pirmais.

10-11 gadu vecumā bija brīdis, kad vispār nebija rezultātu – izstājos, avarēju, tāpēc kādu pusgadu iepauzējām,” atzīst Roberts.

Pēc kartingiem sekoja atgriešanās krosa sacensībās – šoreiz ar „CrossCart” bagiju. Pirmais gads ar šo mašīnu tika pavadīts, mācoties braukt un nepiedaloties sacensībās – tikai starta un braukšanas treniņi trasē. Nākamajā gadā arī tika startēts sacensībās, braucot nu jau ārpus Baltijas robežām un startējot arī Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā. Tas bija veids, kā startēt laba līmeņa sacīkstēs, reizē apceļojot šīs valstis un netērējot lielus līdzekļus.

13 gadu vecumā Roberts pirmoreiz sēdās pie sacīkšu mašīnas stūres – vispirms abi ar tēvu nedēļas laikā sagatavoja mašīnu startam rallijkrosa „žiguļu” klasē, bet pēc tam sekoja piedāvājums no cita Latvijas braucēja Arņa Odiņa īrēt viņa sagatavotu „Super1600” klases mašīnu, kas jau bija jauns pavērsiens. „Joprojām biju mazs puika, iesēdos mašīnā pamēģināt un biju sajūsmā, cik ļoti lielāks ir ātrums, kādā ir vadāmība. Pamēģinājām startēt ziemas sacensībās, tur sakrājām uzvaras un ar savu priekšpiedziņas mašīnu pat pārspēju pilnpiedziņas auto,” saka Roberts.

Šajā klasē sekoja lieliski panākumi gan Latvijā, gan ārpus tās, Vītolam kļūstot par jaunāko Ziemeļeiropas zonas (NEZ) čempionāta uzvarētāju „Super1600” klases vēsturē. Vītols šajā klasē ir Latvijas čempions 2019. gadā un Latvijas vicečempions 2018. gadā, braucot ar savas „Provento” komandas sagatavoto „Peugeot” automašīnu.

„Pagājušogad Latvijā man bija viens mērķis – uzvarēt visas sacīkstes savā klasē, uzvarēju četras no piecām, vienreiz finišējot otrais, bet tā bija mana kļūda. Ne tā iebraucu līkumā. Anglijā bija deviņi posmi, uzvarēju trīs, vienā tiku uz pjedestāla un pārējos notika viss kas, bet beigās kopvērtējumā tāpat izdevās izcīnīt trešo vietu,” saka Roberts Vītols.

Angļi pret Latvijas komandu izturējušies labi un pat ar interesi. „Viņiem tas dod papildu azartu par sacensībām, kad atbrauc jauns pilots no ārzemēm un uzvar vietējos. Tur par mums ir interese, cilvēki nāk, skatās, runājas,” skaidro Uģis Vītols. Britu speciālisti arī nav lieguši savu padomu, mācot latviešu braucēju. „Kā stāstīja mans treneris – 15 centimetri te, tu iegūsti divas desmitdaļas, 15 centimetri uz otru pusi, tu zaudē divas desmitdaļas,” angļu pieeju atceras Roberts.

„Tas ļoti mainīja to, kā es skatos uz trasi, kā bremzēju, kā paātrinos, kādu trajektoriju izvēlos, cik daudz kustinu stūri.”

Pirmā pilnā sezona Lielbritānijā pērn tika pavadīta junioru čempionātā. „Pirmajos pāris posmos uzvarēju un tad likās, ka pārējie puiši arī saprot, ka var pabraukt ātrāk. Man likās, ka viņi tur savā komforta zonā cīnās viens ar otru, tad es parādīju, ka var pabraukt ātrāk, bet līdz sezonas beigām viņi bija pievilkuši,” situāciju Lielbritānijas junioru čempionātā raksturo Roberts. Paralēli sacīkstēm Anglijā notika treniņi tepat mājās, mācoties braukt ar auto, kuram stūre atrodas labajā pusē un ātrumi jāpārslēdz ar kreiso roku.

Šosezon no junioriem pāriets pieaugušo sacensībās, joprojām startējot „Super1600” klasē. Pirmais posms Lielbritānijas čempionātā notika Lidenhilas trasē, kur notiek arī pasaules čempionāta sacensības. Vītols sezonu savā klasē sāka ar uzvaru, bet treniņos apļa laiki bija konkurētspējīgi pat ar ātrākajām „SuperCar” klases mašīnām.

Ģimenei ir labas attiecības ar pasaules čempionāta braucēja Liama Dorana tēvu, kurš viņiem palīdz, atrodoties britu salās.

Jau šogad teorētiski pastāvēja iespēja startēt ar „SuperCar” klases mašīnu, taču nolemts vēl vienu gadu braukt ar „Super1600” mašīnu. Šīs klases čempions nākamgad saņems iespēju startēt vienu sacīksti ar „SuperCar” klases mašīnu, tāpēc uzvara kopvērtējumā ir galvenais mērķis sezonas griezumā. Šonedēļ bija paredzētas sacīkstes Knokhilas trasē Skotijā, taču Covid-19 noteikto ierobežojumu dēļ tās tika pārceltas uz vēlāku datumu.

Pagaidām par tālejošiem nākotnes plāniem Roberts Vītols pārāk nevēlas runāt. Protams, viņš gribētu nonākt pasaules čempionātā, lai cīnītos kopā ar labākajiem. Pats braucējs vēlas atdot maksimāli daudz spēku sacīkstēm, taču autosports ir neprognozējams un dārgs, tāpēc laiks rādīs, cik lielus panākumus spēs izcīnīt jaunais rallijkrosa talants.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Motoru sports
Sports
Jaunākie
Interesanti