Vispirms par aizvadīto sezonu – kopvērtējumā 9.vieta, esi apmierināts ar to, kā veicās?
Noteikti esmu priecīgs un apmierināts ar to, kā aizvadījām sezonu. Pirmkārt bijām ātrākie no individuālajiem braucējiem, kur ir tikai viena mašīna komandas sastāvā, un tikai viena mašīna bija priekšā, kam nebija pilna rūpnīcas atbalsta, tā kā neko sliktu par sezonu nevar domāt. Varbūt bija pāris kāpumi un kritumi dažos brīžos, bet tik un tā domāju, ka sezona vērtējama ar lielu, pozitīvu plusa zīmi.
Saka, ka privātajām komandām parasti iet visai grūti ar mašīnu attīstību sezonas laikā. Kā iepriekš ar attīstību veicies STARD komandā?
Protams, privātajām komandām tas ir daudz sarežģītāk, jo lielākoties ir tikai viena mašīna, kas ceļo pa pasauli no sacensībām uz sacensībām, bet rūpnīcu komandām ir 2-3 testu mašīnas, kas stāv tādā kā bāzē. Kad ir veikti kādi uzlabojumi, viņi ņem tās mašīnas un dodas uz kādu trasi. Principā nākamajā dienā pēc sacensībām var lidot uz testu vietu un mēģināt kaut ko jaunu. Mūsu situācijā mašīna uzreiz jāsataisa uz nākamajām sacīkstēm un tad tā dodas ceļā uz nākamo sacensību vietu, tā kā mums sezonas laikā tas bija diezgan sarežģīts uzdevums.
Kuras detaļas sezonas laikā tiek attīstītas un uzlabotas visvairāk?
Nav tādas, kura būtu visvairāk, bet visvairāk laikam jau tiek strādāts pie amortizatoru uzbūves, kā tas vispār tiek salikts kopā. Kādi spiedieni, dažādas atsperes, blīvītes, jo amortizators no ārpuses izskatās viens, bet tam iekšā ir, ja nemaldos, 1200 detaļas un katra detaļa kaut ko maina, tāpēc tas ir viens no tiem sarežģītākajiem. Šogad ir arī liela finansiāla palīdzība un ļoti palīdz japāņu amortizatoru speciālists „Stein”, kas amortizatoru ražošanā specializējas vairāk nekā 50 gadus un ir ar lielu pieredzi. Viņi ļoti lielu mājasdarbu izdara savā rūpnīcā, testu fabrikā, kur mašīnai nemaz nav jāliek virsū amortizators, bet to ieliek speciālās iekārtās un tā mēģina dažādas slodzes, imitē kādu no rallijkrosa trasēm un skatās, kā amortizators strādā. Es domāju, ka viena no lietām, ko visvairāk attīsta, ir amortizators, bet varu minēt arī tādas lietas kā programmas motoram, starta programmas motoram. Ir arī tādas lielas lietas kā piekares leņķi vai jauna bremžu sistēma. Sezonas laikā to gan nemēģina, to mēģina starpsezonā vai kādos testos. Tā ka ir ļoti liela starpība starp privāto un rūpnīcas komandu.
Ap jauno gadu parakstīji jaunu līgumu ar STARD – kopsaucēju izdevās atrast ātri vai pārrunas bija smagas?
Nē, īstenībā, no vienas puses, bija viegli, no otras puses - sarežģīti, jo bija arī daudz citu piedāvājumu, kur un kā aizvadīt 2019. gada sezonu. Beigās izvēlējāmies par labu palikt šajā vienībā, jo viss ir zināms, visi inženieri ir sastrādājušies, un kad parādīja, kāda būs jaunā mašīna, tad bija skaidrs, ka jāpaliek.
Minēji, ka bijuši piedāvājumi no citām komandām. Kuras komandas izteica piedāvājumus?
Mērķis mums bija tikai viens – pasaules čempionāts un tad komandas, kas tur brauc. Ja ne visas, tad daļa no tām arī piedāvāja. 
Tā būs tava jau trešā sezona šajā komandā. Tur ir patīkama aura, kas rada vēlmi palikt, vai praktiskie apsvērumi, proti, potenciāli spēcīga mašīna?
Apsverot variantus, kas bija uz 2019. gada sezonu, viennozīmīgi varu teikt, ka STARD komandā ir vieni no labākajiem mehāniķiem, kas mašīnu vienmēr sagatavo gandrīz perfekti. Trīs gadu laikā uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt, cik reižu bijušas kaut kādas problēmas sacensību laikā, un tas ir ļoti labs rādītājs. Ja paskatāmies, piemēram, „Renault”, komandas, kas brauc ar šīm mašīnām, tad viņiem gandrīz katrā posmā ir kaut kādas problēmas. Vai tur lūst riteņi nost, vai ir kaut kādas problēmas ar elektroniku vai kāda no tā saucamajām mašīnas komponentēm nestrādā un salūst. Mums šādu problēmu trīs gadu laikā bijis ļoti maz, un tas ir viens no galvenajiem faktoriem rallijkrosā – pabeigt braucienu. Šādā ziņā STARD ir uzlikuši ļoti augstu latiņu, lai cilvēki to komandu izvēlētos.
Ņemot vērā rūpnīcu komandu aiziešanu, pilotu tirgū bija vērojamas kādas pārmaiņas?
Principā es uz savas ādas to tik ļoti neizjutu. Mums jau ir ilggadēja sadarbība ar STARD komandu un Manfredu Štolu kā vadītāju. Varam teikt, ka nebraucam pie viņa kā parasti braucēji, bet lielākā daļa komandas esam kā labi draugi un varam kopā pavadīt brīvdienas, uztaisīt kaut kādus komandas saliedēšanās pasākumus un varam izklaidēties kopā. Tas ir viens liels bonuss, jo komanda ir gluži kā ģimene palikusi.
Visas rūpnīcu komandas ir prom, paliek tikai privātās vienības, tavuprāt, čempionātam tas nāk par labu vai par sliktu?
Domāju, ka veselīgā konkurence tagad būs daudz lielāka un augstāka. Ja paskatāmies, ka 2014. gadā bija septiņi dažādi uzvarētāji un neviena no rūpnīcu komandām nebija šajā čempionātā, tad… Protams, tagad „Volkswagen” ir pateicis, ka viņi nepamet čempionātu, viņi izlaiž vienu gadu un plāno 2020. gadā būt atpakaļ. Es domāju, ka arī citas rūpnīcas ir uztaisījušas tādu kā pauzi, lai saglabātu intrigu čempionātā, jo, ja „Volkswagen” būtu braucis arī šogad, tad daudzi droši vien pateiktu, ka nebrauks. Jo (Johans) Kristofersons un (Peters) Solbergs uzvarētu visu, ko vien var uzvarēt, un citiem nekādu variantu nebūtu. Tagad, ar šo soli izlaižot vienu gadu, viņi saglabā konkurenci un privātie braucēji varēs pacīnīties par augstām vietām.
Jau teici, ka, ja paliktu „Volkswagen”, viņi uzvarētu visu, ko vien var uzvarēt. Bet, ja atskatāmies uz pagājušo sezonu, viņi tik un tā uzvarēja gandrīz visu, ko vien varēja. Tev kā pilotam nebija mazliet apnicīgi, ka vari darīt, ko vien gribi, bet tik un tā uzvar "Volkswagen" un Kristofersons, jo pat Solbergs īsti netika viņam līdzi.
Jā, rallijkrosā jau ir teiciens, ka notiek četras kvalifikācijas, pusfināls un fināls, bet vienmēr uzvar Kristofersons. Bet interesanti, ka pagājušogad Dienvidāfrikā viņš pateica, ka, ja viņi brauktu šogad, tad viņu mašīna būtu pavisam nenoķerama. Tā kā viņi noteikti ir izdomājuši kaut ko jaunu un specifisku, kaut ko tādu, kas to sportu vienkārši iznīcinātu. Šajā gadījumā jāsaka paldies Dievam, ka viņi ir prom un dažādi braucēji varēs pacīnīties par godalgotām vietām. Nebūs rūpnīcas mašīnu, un tas būs daudz interesantāk skatītājiem, braucējiem un atbalstītājiem, jo nav nepieciešams rūpnīcu sastāvs, lai būtu interesants čempionāts. Es domāju, ka šogad cīņas būs daudz interesantākas un neprognozējamākas, jo pirmās septiņas mašīnas, kas pagājušogad bija rūpnīcas, tās droši vien nebūs uz starta, 100% to var teikt par „Volkswagen” un „Peugeot”. Ko ar „Audi” mašīnām darīs, nav skaidrs, jo tās tiek pārdotas privātiem cilvēkiem un privātām komandām. Ja kāds tās mašīnas nopērk, tad arī tās būs ļoti spēcīgas.
Vismaz publiski rūpnīcu aiziešanas iemesls bija neskaidrība par čempionāta tehniskajiem noteikumiem ilgtermiņā. Esot iekšā rallijkrosa virtuvē – tas tiešām ir viens no galvenajiem iemesliem vai ir arī kādi citi zemūdens akmeņi, ko plašāka publika nezina?
Šobrīd es domāju, ka lielākais iemesls, kāpēc šīs rūpnīcas aizgāja no čempionāta ir tas, ka augusta vidū netika pieņemts lēmums par pasaules elektrorallijkrosa čempionātu. Tagad šis paziņojums būs marta beigās, ja nemaldos, 28. martā kļūs zināms, būs elektrorallijkross vai nebūs. Rūpnīcas sapratušas, ka nav jēgas tērēt diezgan lielus līdzekļus, lai attīstītos un cīnītos par čempionu titulu ar „Volkswagen” vai citām rūpnīcām, ja viņi var izlaist gadu un gatavoties elektroklasei. Tur būs vienkāršākas un vienlīdzīgākas iespējas visiem, tur ļoti daudz kas būs atkarīgs no regulējumiem. No tā, kā inženieri spēs ar saviem resursiem uzbūvēt un paātrināt mašīnu. Tur viss būs daudz, daudz vienlīdzīgāk. Ja elektrorallijkross atnāks līdz pasaules čempionātam, tad arī konkurence būs daudz interesantāka, nekā salīdzinot „Volkswagen” ar „Renault” komandu.
Kā jau teici, "SuperCar" klase varētu tikt elektrificēta, Tavuprāt, tas ir pareizs solis vai vajadzētu palikt pie mašīnām ar iekšdedzes dzinējiem, jo viena no rallijkrosa atmosfēras sastāvdaļām ir mašīnu skaņa.
Man vispār nav nekādu iebildumu pret elektromašīnām. Ja es varētu, arī pats ikdienā brauktu ar elektromašīnu, ja nav jāveic lieli gabali, jo tā tāpat ir mūsu nākotne. Visticamāk, pēc 15-20 gadiem ap 50 procentiem no ielas mašīnām būs darbināmas ar elektrību, varbūt pat vairāk. Protams, rallijkross šobrīd visiem asociējas ar skaņu, milzīgu jaudu un to atmosfēru, ko dabū no tās skaņas. Tās sajūtas, kas nāk no 600 zirgspēkiem un divlitru motora, ir tādas, ka tirpiņas iet pāri kauliem. Bet domāju, ka tāpat būs daudz interesantāk, jo mašīnas būs vienlīdz ātras un viss izšķirsies no braucējiem un inženieru spējas, kā to visu padarīt pēc iespējas ātrāku. Jauda arī būs lielāka, šobrīd mums ir ap 600 zirgspēkiem, tad būs ap 650 zirgspēkiem, un tā ir diezgan liela starpība uz to masu, kas ir mašīnām. Elektrība ir nākotne, gribi vai negribi, bet autosports ir tā vieta, kur rūpnīcas var attīstīt savas ielas mašīnas, balstoties uz pieredzi, ko viņi iegūst autosportā. 
STARD komandā jau esat runājuši, kā pāriet uz elektroauto, kad šis brīdis pienāks?
Privātām komandām to realizēt bez milzīgiem sponsoriem nav iespējams, tur izmaksas būs daudz lielākas, nekā tās ir šobrīd. Tāpēc ir rūpnīcas, kurām tās izmaksas salīdzinoši varbūt nav spļāviens jūrā, bet salīdzinoši ļoti mazākas. Investīcijas, ko viņi veic, piedaloties pasaules rallijkrosa čempionātā.. viņi ļoti labi redz, kā tas nāk atpakaļ ienākumos no ielas mašīnu pārdošanas. Tie paši „Volkswagen”, kur brauc Kristofersons un Solbergs, ļoti daudz detaļu tika palīdzēts uzlabot ielas mašīnām. Tāpat ir „Audi” un „Peugeot” un elektrorallijkross būs tas, kas palīdzēs attīstīt ielas mašīnas. Domāju, ka šobrīd tas ir viens no galvenajiem faktoriem, jo, piemēram, elektriskā formula, kas šobrīd audzē savu popularitāti un aug ļoti strauji, viņiem arī ļoti daudz rūpnīcas šobrīd ir iesaistītas, kas attīsta tieši savas ielas mašīnas.
Skatoties uz priekšdienām, kā pats gatavojies jaunajai sezonai?
Šobrīd ir vairāk tāds gaidīšanas laiks, kas ir līdz pirmajiem testiem. Tagad ikdienā strādāju un ir daudz lietu, kas jāizdara savos biznesos. Pēc darbalaika ir sporta zāle, kādi fiziskie treniņi vai distanču slēpošana, kad laikapstākļi to ļauj. Nedaudz atliek laiks ik pa laikam izbraukt ar ielas mašīnu ar nedaudz sportiskākām riepām pa kādu trasi, lai patrenētu braukšanu un attīstītos kā braucējs, jo katra braukšana kaut ko dod.
Tieši runājot par attīstīšanos kā braucējam, Reinis Nitišs šajā nedēļas nogalē piedalīsies „Rally Sarma” (intervija notiek tieši pirms rallija) ar R5 klases auto. Pašam nav bijusi vēlme izmēģināt spēkus un pabraukt rallijā vai vispār kādā citā autosporta disciplīnā?
Protams, vēlme ir ļoti liela izmēģināt daudz un dažādas disciplīnas, ne tikai ralliju, bet autošoseju un arī jebko citu. Man ikdienā ir savi darba pienākumi, kas arī ir jāveic, un laiks vasarā ļoti daudz aiziet tieši rallijkrosa sacensībām. No marta vidus līdz pirmajām sacensībām ir trīs nedēļas tīras sagatavošanās ar komandu, un ir labi, ka savus darba pienākumus varu veikt datorā, esot Austrijā vai kādā citā Eiropas valstī. Tā kā ir lietas, kas jāizdara. Man liekas, ka Reinis pavadīja divus mēnešus, vienkārši trenējoties, rakstot stenogrammu diendienā un braucot ar savu ielas mašīnu, ņemot blakus, man liekas, Māri Neikšānu vai kādu citu stūrmani, kas viņam bija tajā laikā, un viņi vienkārši trenējās. Es ikdienā nevaru atvēlēt divus mēnešus, lai aizbrauktu uz rallija pirmo posmu vai „Sarmu”, tad man būtu jāsāk trenēties decembra sākumā stenogrammu rakstīt, aizvadīt diezgan daudz rallija treniņus, lai uzrādītu kaut cik konkurētspējīgu rezultātu. Aizbraukt tāpat uz ralliju, iekāpt iekšā un sākt braukt no punkta „A” uz punktu „Z”, tur nekas labs droši vien nesanāktu.
Atgriežoties pie gatavošanās sezonai, jau teici, ka jaunā mašīna izskatās laba, bet varbūt vari pastāstīt sīkāk?
Par bāzi tiek ņemta jaunā "Ford Fiesta ST” mašīnīte, principā paliek „bundža”, kreisās durvis un jumts no „Fiesta”, pārējais viss ir pilnībā modificēts. Būs pilnīgi jauna virsbūve ar uzlabotu aerodinamiku. Kad ieraudzīsiet mašīnu, tas varētu būt tāds diezgan patīkams pārsteigums, kā inženieri strādājuši ne tikai pie tehniskām lietām, bet arī pie vizuālā un lai mašīnai labāk strādā aerodinamika. Kā man inženieri jau ir teikuši, mašīna 90 procenti būs jauna, paliek ātrumkārba un kaut kādas mazas niansītes, krēsls tas pats, kas man bijis pēdējos divus gadus, jo es tajā jūtos ļoti labi, tas ir taisīts speciāli man. Tādas ļoti mazas niansītes paliek, pārējais viss ir no baltas lapas rasēts un salikts kopā, tā kā man nav šaubu, ka mašīna strādās labi, tikai vajadzēs laiku, lai pierastu, jo viņa būs pilnīgi citādāka nekā pagājušajā gadā. Vairāk varēšu pateikt pēc pirmās reizes, kad būšu ar mašīnu izbraucis.
Kā ir ar sponsoru piesaisti komandai un pašam personīgi?
Mums ir sadarbība ar šo japāņu amortizatoru ražotāju, kuri mums 2018. gadā nodrošināja ļoti daudz amortizatoru, ko izmēģinājām sacensībās un brauca arī inženieri līdzi. Šogad viņi savu inženieru pakalpojumus ir palielinājuši kādas piecas reizes un plus vēl piesaistījuši diezgan lielu finansējumu rallijkrosam, tieši man. Tā kā tas ir ļoti liels bonuss, kas atvieglina atbalstītāju meklēšanu Latvijā un varbūt arī pasaulē. Vēl joprojām darbs turpinās, varbūt būs kāds pārsteigums, to mēs redzēsim, jo ar lielām organizācijām neiet tik viegli, kā gribētos un lēmumi tiek pieņemti ļoti lēni. Katrā ziņā, tas, ka ir 10 posmi, jau ir daudz vienkāršāk nekā iepriekšējos gadus.
Pērn kopvērtējumā no privāto komandu braucējiem biji 2.vietā, priekšā bija tikai Niklass Gronholms un rūpnīcu komandu braucēji – gaidāmajā sezonā tēmējat uz pjedestālu?
Es neteikšu, ka uzreiz cīnīšos par čempiona titulu vai TOP3. Tie paši „Renault” būvē pilnīgi jaunas mašīnas, tam pašam Gronholmam būs neliels „Hyundai” rūpnīcas atbalsts, jo viņi būvē WRC mašīnas. Būs arī citi braucēji, piemēram, Timo Šaiders, kuram būs ļoti laba mašīna un viņš ir ļoti, ļoti labs braucējs. Cīņas būs ļoti saspringtas, un kāds būs gala iznākums, par to es šobrīd vispār nedomāju. Nedomāju, kā stāvu uz pjedestāla vai tamlīdzīgi, ir plāns vienkārši izdarīt maksimāli visu, ko varam. Protams, zemapziņā gribas uzkāpt uz pjedestāla kādu reizi, bet par čempiona titulu… Ja tas notiks, tas būs vienkārši fantastiski, varēšu stāvēt uz galvas un priecāties, bet šobrīd par to vispār nedomāju. Vairāk domāju par to, kā katras sacensības aizvadīt bez kļūdām, pēc iespējas ātrāk un labāk aprast ar mašīnu un uzrādīt pēc iespējas augstvērtīgāku sniegumu.
