Sarunā ar LSM.lv Jonass atskatījās uz aizvadītajā gadā paveikto, uz izcili spraigo cīņu par titulu pasaules čempionātā, kā arī ieskicēja plānus tuvākajiem mēnešiem, kas tiks pavadīti, gatavojoties jaunajai sezonai.
Māris Bergs: Sezona tik tikko noslēgusies – pēc 18 posmiem piecu mēnešu laikā noteikti jūties izsmelts?
Jā, pavisam noteikti, sezona bija ļoti saspringta un posmi kovida situācijas dēļ bija ļoti saspiesti. Pirms sezonas vēl neviens pat īsti nezināja, kad tad tā sāksies. Sākumā bija plānots, ka sāksies marta beigās, bet tad tikai pārcēla vēlāk un vēlāk. Grūtākais periods bija tieši pirms sezonas, jo nezināji, kurā brīdī jābūt gatavam. Tā sanāca, ka kopš pagājušā gada muguras traumas jau septembrī sāku ļoti nopietni trenēties fiziski, bet kopš pagājušā gada 15. novembra nepārtraukti esmu trenējies ar moci, tāpēc sezona sanāca ļoti, ļoti gara.
Agrāk sestdienās bija kvalifikācija un svētdien finālbraucieni, nu jau kādu laiku viss notiek vienā dienā – kā tas ietekmē braucējus?
Domāju, ka tas daudzums vienā dienā pat nav nekas pārdabisks, jo divas dienas noteikti ir smagāk, tad braukšana noteikti sanāk daudz vairāk. Iepriekš sestdienā bija treniņš un kvalifikācija, pēc tam svētdien arī brauc trīs reizes – iesildīšanās un divi finālbraucieni, tā kā pa divām dienām sanāca nobraukt gandrīz divreiz vairāk nekā tagad vienā. Arī stress un viss pārējais to divu dienu laikā izsūc vairāk. Vienīgais mīnuss vienai dienai ir, ka
tagad mums atliek mazāk laika pamēģināt kaut ko ar moci, patestēt. Ir jābūt gatavam pamosties no rīta un uzreiz braukt uz visiem 100%.
Paši braucēji nav izteikuši neapmierinātību par tik ļoti saspiestu grafiku?
Kad sezona sākās, visi bija priecīgi, ka sezona beidzot sākusies. Pirms sezonas gan braucēji, gan daudzas komandas bija sašutušas, ka nav skaidrības un konkrētības. Arī sezonas laikā izmaiņas tika veiktas, bet, manuprāt, visi to pieņēma un priecājās, ka viss notiek.
Sezonas beigās daudz posmu notika vienuviet – divi posmi Turcijā, trīs Pjetramuratā, pēdējie divi Mantujā – neapnika visu laiku sacensties tajās pašās trasēs?
Itālija bija vienīgais posms, kur trīs reizes bija vienā trasē. Trīs reizes vienā trasē ir par daudz, divas reizes vēl ir normāli, bet tā trešā reize ir jau par daudz. Pjetramuratu es tagad negribu redzēt. Nākamgad brauksim tur un cīnīsimies, bet šobrīd es to trasi vairs negribu redzēt (smejas).
Iepriekš tev daudz traucējušas traumas, un arī tagad sezonu pabeidzi priekšlaicīgi lauztu ribu dēļ. Kā bija ar dažādām lielākām vai mazākām traumām sezonas laikā?
Sezonā bija vairākas mazas traumas, tāpēc diezgan ilgi nācās braukt ar pretsāpju zālēm. Bija tie posmi pēc kārtas Nīderlandē, Latvijā, un arī nākamie posmi bija ļoti smagi. Nīderlandē bija kritiens startā, kur sasitu ribas. Nekas nebija lauzts, bet treniņos sāpēja, tāpēc padzīvoju ar pretsāpju līdzekļiem. Arī sezonas beigas bija smagas, jo tas viss bija tik saspringti, ka bezmaz vai jau gaidi, kad tas beigsies, lai varētu atpūsties un sākt gatavoties nākošajai sezonai. Nebija lielu kritienu un lielu traumu, bet mikrotraumu bija tiešām daudz un tās brīžiem nāca nezin no kurienes. Tāpat tagad tā pēdējā trauma, kur sadauzīju un salauzu ribas. Nebija nekāda iespaidīgā kritienā, nekā tāda. Vienkārši neveiksmīgi palikās rokas apakšā, un ribas lauztas.
Šogad vājais punkts bija ribas – Osā sasitu ribas, tad tiku atpakaļ uz kājām, Ķegumā startēju bez pretsāpju zālēm, bet Ķegumā atkal bija kritiens, atkal ribas lauztas.
No Ķeguma atkal uz špricēm līdz pat Turcijai, tad tur jau atkal varēju braukt bez. Turcijā tas kritiens bija iespaidīgs, protams, sadauzījos, bet par laimi nebija nekas nopietns, daži lielāki un mazāki nobrāzumi, jo sanāca piezemēties tieši uz asfalta. Tāds tas sports ir, bet jādara viss iespējamais, lai iztiktu bez tām traumām nākamgad.
Motokrosa braucējiem fizioterapeits noteikti ir labākais draugs…
Jā, fizioterapeiti un dakteri katru gadu ir labākie draugi. Tās mikrotraumas ir vairāk vai mazāk, bet ārsti un fizioterapeiti vajadzīgi kontaktos augšgalā, lai var ātri piezvanīt (smejas).
Šādā grafikā vispār ir laiks aizbraukt patrenēties un paeksperimentēt ar moci, vai tikai un vienīgi atjaunošanās starp posmiem?
Patestēt laika, protams, nav tik daudz, arī lai kaut ko krasi mainītu. Tas īsti nav iespējams, jo grafiks ir tik saspringts, ka sacensības ir vienu nedēļu pēc otras. Starp sacensībām uzbrauc kādu treniņu, bet neko daudz, lai būtu atjaunojies uz nākamo posmu.
Cik daudz šādā grafikā beigu beigās izdevās attīstīt un uzlabot moci sezonas laikā, atrast kaut ko jaunu?
Sezonas laikā vairāk piestrādājām pie amortizācijas regulējumiem un tādām niansēm. Lielos regulējumus vairs nemainījām, jo, teiksim tā, standarta aprīkojums, kas bija sezonas sākumā, jau bija ļoti labā līmenī. Principā pamainījām tikai nianses, jo motors bija saregulēts pirms sezonas. Kopumā viss bija kārtībā, tikai dažas nianses, piemēram, aizdedzes regulējumi, bet tas jau atkarīgs no katra posma atsevišķi.
Vairākos posmos, īpaši sezonas beigās Itālijā, tev neizdevās starti. Kas tam par iemeslu?
Domāju, ka šosezon man starti bija pat labāki nekā pagājušogad vai vēl gadu iepriekš. Itālijā tie starti nebija labākie, bet zinām, kas mums ir jāpamaina, kas jāuzlabo. Komandā par motoriem atbildīgais cilvēks zina, ko vajadzētu darīt un jau ir idejas, ko patestēt ziemā.
Pirms sezonas šur tur pavīpsnāja, sak’ – kas tas "GasGas" vispār ir. Redzējām, ka tehnika ir konkurētspējīga, bet pastāsti, vai vispār ir būtiskas atšķirības starp "GasGas" un pārējiem ražotājiem?
Ir tā, ka KTM, "GasGas" un "Husqvarna", – visi ir zem viena jumta, tā ir viena KTM grupa. Tie motocikli nav vienādi, bet ir līdzīgi. Runājot par "Honda", "Yamaha" vai "Kawasaki", katram no tiem močiem ir savi plusi un savi mīnusi, katram ir sava vīzija, kā viņi grib, lai mocis strādā. Kur spēcīgāks, kur nē. Visi rūpnīcu motocikli tagad ir ļoti spēcīgi un līdzīgi, to arī šosezon varēja redzēt – tad KTM pa priekšu, tad "Honda", tad "Kawasaki", tad vēl "Yamaha". Manuprāt, tas vairs nav tik svarīgi, jo
rūpnīcu komandām visi motocikli ir ļoti augstā līmenī.
Neskatoties uz saspringto kalendāru, šogad lielākoties iztika bez smagām traumām un visi labākie sezonu nobrauca gandrīz pilnībā. Pērn braucēju sastāvs uz beigām gan bija stipri paretināts. Kā to izskaidrot?
Jā, šis tiešām bija viens no tiem retajiem gadiem, kad visi topa braucēji līdz pat pēdējiem posmiem bija veseli un bez nopietnām traumām. To pat ir tā grūti izskaidrot, varbūt tāpēc, ka bija vienas dienas formāts, lai gan arī pagājušogad tā jau bija, un tad bija daudz traumu. Tiešām grūti pateikt, dažreiz tā vienkārši sakrīt, ka visi ir veseli un spējīgi braukt līdz pēdējam posmam.
Kopvērtējumā 8. vieta, tavs otrais labākais rezultāts MXGP klasē – pats esi apmierināts ar pozīciju sezonas beigās?
Apmierināts noteikti nē. 8. vieta… Kopumā gan uz sezonu skatos ar plusa zīmi. Ne kopvērtējuma rezultātā, bet no visām izjūtām, kā esmu iejuties komandā, pats daudz ko iemācījos un sapratu. Domāju, ka šis bija ļoti labs mācīšanās gads, iepazīšanās gads, lai nākamgad jau varētu spert soli uz priekšu un cīnīties par augstākajām vietām regulāri.
Pastāsti par "GasGas" komandu – vai ir tas, ko sagaidīji, turp pārejot?
Godīgi sakot, ir pat labāk, nekā biju cerējis. Līdz šim viss ir noritējis ļoti labi, ļoti gludi. Komandas personāls, īpašnieks, motoru cilvēks un menedžeris vienā personā, mehāniķi – visi ir kā tāda ģimene. Visi ir ļoti saprotoši, cilvēcīgi, viņi atbalsta jebkurā situācijā, kas ir ļoti svarīgi. Viņi tiešām ir tādi, kas palīdzēs, ja būs slikti, un palīdzēs arī tad, kad būs labi. Ja kaut kas kādā brīdī ir vajadzīgs, tad tas arī tiek izdarīts.
Viņi man uzticas, es viņiem, – domāju, ka tas ir ļoti svarīgi.
Šogad komandas biedrs Braiens Bogers kādu laiku nestartēja un principā biji diezgan izteikts pirmais numurs komandā. Kā tiki galā ar šo lomu?
Par to es pat nedomāju un to arī īsti nepamanīju. Ja esi rūpnīcas komandā, tad no malas tā varbūt izskatās, ka ir pirmais vai otrais numurs, bet tā jau īsti nav. Tehnika un visas iespējas abiem braucējiem ir vienādas, tālāk viss atkarīgs no tevis, cik labi to spēj izmantot.
Ko par aizvadīto sezonu saka komanda un tās vadība?
Par rezultātiem varētu būt labāk, bet varētu būt arī sliktāk. Kopumā komanda ir apmierināta ar šo sezonu. Komandas uzsvars tagad pēdējās sacensībās, kad runājām par ribām, ka sāp, tad viņi teica – viss, neriskējam, beidzam šo sezonu, lai var kārtīgi un vesels sākt gatavoties nākošajai sezonai.
Komandā bija apmierināti ar to, ko esmu parādījis šogad, kādu soli esmu spēris uz priekšu, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem.
Tagad jācenšas spert vēl viens tāds pats solis uz priekšu nākamajā gadā.
Zinām, ka tev šosezon pašam bija jārūpējas par finansējumu ceļošanai un citām lietām. Tas kaut kādā veidā ietekmēja tavas darbības?
Par laimi, par to es pats tik daudz nedomāju. Protams, kādā brīdī tas ienāk prātā, bet par to ļauju rūpēties Kristeram [Serģim]. Kristers dara savu darbiņu, savukārt mans darbs ir braukt un trenēties.
Šogad uz posmiem tev regulāri līdzi bija arī draudzene – cik liels ieguvums tev ir viņas klātbūtne sacensību laikā un arī starp posmiem, atrodoties ārzemēs?
Vislielākais pluss ir ikdienas dzīvē. Protams, arī sacensībās ir forši, kad viņa ir klāt un var palīdzēt jebkurā brīdī, ja kaut kas notiek. Ikdienas dzīve ir tiešām vienkāršāka, kaut vai tāda lieta kā ēst gatavošana – atbrauc no treniņa un par to nav jādomā, var atpūsties, varam aiziet uz kino kopā, nevis viens pats iet. Starp treniņiem laiks tiek pavadīts produktīvāk.
Ko tad viens pats darīsi – varbūt sēdi paceltām kājām un skaties televīziju.
Tagad varam iziet ar riteņiem vai pastaigā, vai ar skrituļslidām. Domāju, emocionāli un mentāli ir daudz vienkāršāk, tāpēc visu procesu var daudz vairāk izbaudīt.
Pirms sezonas izvēlējies interesantu taktiku – nepiedalīties nevienās treniņsacensībās, lai gan pārkāpi uz cita motocikla un vairāk kā gadu nebiji startējis mačos. Šāds lēmums attaisnojās?
Domāju, ka jā. Pirmajās sacensībās Krievijā pirmajā braucienā kritu startā, bet pēc tam 2. braucienā 3. vieta. Pats jutos ļoti labi, un tās sagatavošanās sacensības, kas ir pirms sezonas, piemēram, Itālijas čempionāts vai sacensības Francijā, tās notika ļoti ātri un kovida dēļ kaut ko arī atcēla. Kopā ar komandu nolēmām, ka pagaidīsim un paskatīsimies. Domājām, ja būs kādas labas sacensībās, tad startēsim tur, bet izvērtējām un lēmām, ka tas nebūs vajadzīgs, tas nedos to plusu, ko meklējām. Kā jau teicu, pirms sezonas jutos ļoti labi, tāpēc par to nebiju satraukts.
Visu sezonu braucienos stabili turējies ap ceturto, piekto, sesto vietu. Tas bija tavs un tehnikas maksimums šosezon?
Tā pozīcija, kur biju šogad, tā arī bija tā īstā. Varēja būt labāk, varēja būt arī sliktāk, tas atkarīgs no kaut kādām situācijām, bet prieks, ka biju stabils braucējs ap ceturto, piekto vietu. Turpat jau mēs visi bijām. Protams, gribētos būt vairāk priekšā tam ešelonam, kas mēs tur bijām, jo biežāk biju viņiem aizmugurē. Nedaudz jāpaliek, lai būtu viņiem priekšā.
Tajā ešelonā regulāri bija arī tavs vecais „draugs” un komandas biedrs Horhe Prado, kuru trasē vairakkārt apdzini. Pats pamani, ar ko cīnies, un kādas tev vispār attiecības ar Prado šeit, lielajā klasē?
Jā, trasē redzi, ar ko cīnies.
Kad kāds ir aiz muguras, tad jau vairāk vai mazāk vari pateikt, kurš tas ir pēc braukšanas stila vai pēc skaņas.
Ja kāds ir priekšā, tad jau zini, ko viņš darīs, kā brauks, jo viens otru pazīstam. Ar Prado mums nekādu attiecību nav, un esam vienkārši konkurenti, turklāt viņš ir viens no tiem, kuru ir diezgan grūti apdzīt. Tie, kas skatījās sacensības, tie redzēja, kā tas notiek. Ja kāds bija viņam aiz muguras, tad tur visādi brīnumi notika (smejas).
Romēns Fevrs šo to varētu pateikt par Prado aizstāvēšanos pēdējos posmos…
Jā, es dzirdēju kaut kādus komentārus, ka Fevrs īsti apmierināts ar viņu tur nebija (smejas).
Lommelā biji trešais, vēl vairākas reizes biji tuvu pjedestālam, bet kā pietrūka, lai vēl kādu reizi uzkāptu uz pjedestāla?
Varbūt tās pašas mikrotraumiņas un tās lietas brīžiem pavilka to solīti atpakaļ. Dažreiz pats nedaudz pārforsēju, kā, piemēram, Turcijā, kur jutos ļoti labi, bet izbraucu cauri reklāmas plakātiem un piezemējos uz asfalta. Kopumā varbūt pietrūka pašam mentāli pieņemt, ka es esmu tur, un pārliecības par sevi, – tā ir jāpieliek.
Iepriekš daudz esi teicis, ka gribēji nobraukt stabilu sezonu, neuzņemoties lieku risku. Trasē tiešām arī brauci mierīgu un prātīgi vai tur tas viss aizmirsās un ar pilnu gāzi visu braucienu?
Bija viens tāds brīdis sezonā, kad runāju ar komandu un teicu – kaut kas nav, es braucu pārāk piesardzīgi, tā arī nevar. Jo es turpat jau biju, bet neriskēju. Brīžiem tomēr vajag noriskēt un varbūt tiešām biju kaut kur pārāk piesardzīgs šosezon.
Šosezon iezīmējās trīs izteikti līderi – Hērlingss, Fevrs un Gajsers. Tavuprāt, šobrīd ar viņiem kāds spēj regulāri cīnīties katrā trasē?
Domāju, ka uz nākošo gadu būs braucēji, kuri pieliks. Varbūt kāds no viņiem savu pārsvaru pazaudēs. Tā vienmēr liekas, ka tie trīs ir nesasniedzami, bet sākas jaunā sezona un tur viss atkal ir samiksējies. Domāju, ka jaunā sezona būs ļoti interesanta.
Kā tev patika cīņa par titulu, un kuram no konkurentiem juti līdzi visvairāk?
Cīņa tiešām bija ļoti, ļoti interesanta. Šķiet, pirmoreiz pa daudziem gadiem bija tā, ka titula pretendēti stājas uz starta pēdējā braucienā ar vienādu punktu skaitu. Cīņa bija tiešām ļoti interesanta. Trešdienas sacīkstes skatījos televīzijā, bet svētdien biju klāt un atmosfēra, sajūtas bija vienkārši nenormālas. Viss padoks bija satraukts, visi gaidīja, kas nu tagad notiks. Man tāds viens favorīts nebija, gribēju redzēt labu cīņu trasē, un tas arī notika.
Godīgi sakot, nevaru iedomāties, kāds stress bija Herlingsam un Fevram, stājoties uz pēdējo startu. Tur rokas trīcēja un sirds drebēja pirms starta pilnīgi noteikti.
Tiklīdz starts aiziet, tā viss ir kārtībā un nostājas savās vietās, bet pirms brauciena galva noteikti sprāga pušu no visām domām, kas notiks, kā būs.
Kā vērtē KTM rīcību, Kairoli un Prado pavācoties malā, ja Hērlings bija nonācis aiz viņiem – motokrosā tas ir pieņemami vai tomēr te viss notiek individuāli un šādas komandas taktikas ir neierastas?
Protams, tas ir individuālais sports un katrs cīnās par sevi, bet beigu beigās tas tituls KTM, "Kawasaki" vai "Honda" ir ļoti svarīgs, viņi darīs visu, lai to izcīnītu. KTM šoreiz pierādīja, kāpēc viņi ir tik spēcīgi un kāpēc viņi vinnējuši tik daudz titulu. Viņiem ir ļoti spēcīga komanda, savukārt "Kawasaki" vai "Honda" līderiem nebija neviena, kas var palīdzēt tajā cīņā. Kairoli palaida garām Herlingsu, arī Prado viņu palaida. Protams, no malas kā skatītājam liekas, kā tā palaida garām, uzdāvināja kaut kādus punktiņus negodīgā cīņā, bet tas arī parāda, cik spēcīga ir KTM komanda un ko viņi ir gatavi darīt, lai izcīnītu šo titulu.
Motokrosa virtuvē jau ir kāda informācija, kā varētu notikt nākamā sezona?
Kaut kādas baumas par nākamo sezonu jau sāk parādīties, izskatās, ka viss varētu atgriezties vecajās sliedēs. Būs atkal posmi otrpus okeānam, būs atpakaļ divu dienu formāts ar startiem sestdien un svētdien, kā bija agrāk. Tas viss gan pagaidām ir tādā baumu līmenī vairāk vai mazāk, bet
sezona varētu sākties februāra beigās vai marta sākumā.
Tā starpsezona šogad būs ļoti īsa, bet kaut kas viņiem ir jādara, ja organizatori grib atgriezties vecajās sliedēs.
Kā Tev patīk doma par tālajiem posmiem, piemēram, Argentīnā vai Indonēzijā?
Ja godīgi, man tie posmi patīk. Es nezinu, kāpēc, bet tie posmi mani vienmēr ir piesaistījuši. Protams, tas lidojums uz turieni, visa ceļošana ir nogurdinoša, bet tā ir daļa no profesionālā sporta un pasaules čempionāta. Aizbraucot turp, atmosfēra ir citāda nekā Eiropā, tāpēc es tiešām izbaudu šos posmus.
Kāda ir tava šībrīža līgumsaistību situācija ar "GasGas"?
Man ir līgums uz vienu gadu, tātad, uz nākamo sezonu man ir līgums. Būs nelielas pārmaiņas komandā, bet tur vēl nedaudz jāpaciešas, līdz es varu to oficiāli paziņot.
Tātad citu komandu menedžeri tavu numuru šoziem var nemeklēt…
Šobrīd var nemeklēt, bet uz 2023. gadu var mēģināt kaut ko skatīties (smejas).
Kā varētu izskatīties tavs starpsezonas treniņu grafiks, cik nu to šobrīd vispār var ieplānot?
Pagaidām tāds pirmais uzmetums ir gatavs. Atbraucu atpakaļ no Itālijas, pēc tam aizlidošu uz siltajām zemēm nedēļu atpūsties un tad jau atgriezīšos Beļģijā, kur jāaizvada testi ar jauno motociklu. Plāns ir būt Beļģijā līdz decembra vidum, tad doties paslēpot ar distanču slēpēm, uztaisīt tādu nometni. Pēc tam janvārī kārtīga nometne Spānijā ar motociklu. Nākamgad es startēšu ar 2023. gada produkcijas motociklu, tātad pārdošanā tas būs 2023. gadā. Tas ir pilnīgi jauns rāmis, viss ir pilnīgi jauns. Aizvadīšu pirmos testus, lai saprastu standarta regulējumu un dažādas nianses, ko es izvēlos, lai rūpnīca jau var visu sagatavot.
Pirms aizvadītās sezonas tev bija ļoti daudz laika gatavoties. Kur pats jūti lielāko izaugsmi, un ko vēl gribētu uzlabot starpsezonā?
Šogad fiziski jutos tiešām ļoti labi, jo bija daudz laika sagatavoties. Fiziskajos treniņos pavadīju daudz laika, jo muguras dēļ nevarēju braukt ar motociklu. Fiziski jutos labi, bet vēl nedaudz ir jāpieliek, jākļūst spēcīgākam un ātrākam. Arī ar motociklu ir dažas niansītes regulējumos, ko vēl varētu pamainīt, un kārtīgi jāpiestrādā pie startiem, lai tos maksimāli pieslīpētu.
