Sezonu Jonass sāka ar 5. vietu pasaules čempionāta pirmajā posmā Argentīnā, taču turpinājumā latvieti vajājušas dažādas ķibeles. Savainojumu dēļ 2017. gada pasaules čempions MX2 klasē ir izlaidis jau piecus posmus pēc kārtas.
Reinis Ošenieks: Esi ar ģipsi uz rokas, un nācās autogrāfus sniegt? Jaunas iemaņas esi apguvis...
Pauls Jonass: Jā, sanāca. Beigās jau piešāvos starp pirkstiem [rakstāmo] ielikt. Vienmēr varu kaut ko jaunu iemācīties.
Salīdzini ar sacensību posmu, kad piedalījies, un tagad, kad esi nosacīti brīvais putns – vari staigāt, bildēties. Vai bija daudz vairāk autogrāfu?
Jā, pavisam noteikti. Kad pats piedalos, tad laika nav tik daudz, cik gribētos, lai pavadītu to ar faniem. Šoreiz nedēļas nogalē es svētdien pusotru stundu sēdēju un visu laiku rakstīju autogrāfus. Fanu bija ļoti daudz. Man prieks sajust to atbalstu.
Ne tikai ar roku autogrāfus rakstīji...
Jā, tas ir labs – mans vecais cīņu biedrs, varētu teikt... Es gāju uz parakstu sesiju, viņš teica: "Man vajag vienu īpašo. Ar muti [rakstītu]."
Varētu būt diezgan sarežģīti?
Jā, bet beigās nesanāca sliktāk kā ar labo roku, kad ģipsis ir virsū.
Trauma pēc traumas un briesmīgs sezonas sākums
Sezonas sākumā 5. vieta tavā mīļajā Argentīnas trasē viesa jaunas cerības, jo brauc ar jaunu moci, bet kas notiek pēc tam? Atverot ziņu virsrakstus – neveiksmes turpinās, Jonasam operācija, traumu dēļ nepiedalīsies nākamajā posmā, Šveicē finišē bez punktiem. Katram virsrakstam ir savs stāsts apakšā – kā tu kopumā raksturo šo sezonas sākumu?
Vienā vārdā – briesmīgs. Tiešām, sezonas sākums ir bijis ļoti smags – trauma pēc traumas. Komandai, arī man, ir jauns motocikls. Pirmo reizi profesionālajā karjerā aizgāju no austriešu bāzes motocikliem un sāku braukt ar japāņu, kas ir diezgan lielas pārmaiņas arī komandai. Viss sākās no jauna, tās pārmaiņas nav bijušas tik vienkāršas, kā gribētos. Viss labais, manuprāt, nenotiek tik vienkārši. Ir bijuši visādi starpgadījumi, traumiņas, bet beigu beigās tās padara mūs tikai stiprākus. Protams, negribās, lai tā notiktu, bet tā ir daļa no dzīves.
Šobrīd ir tāda sajūta – jo vairāk es cenšos, jo sliktāk viss beidzas.
Šobrīd man galvenais mērķis ir atveseļoties, relaksēties un tad sākt ar jaunām vēsmām, turpināt sezonu.
Nākamais posms būs Vācijā – par to varam nesapņot, redzot tavu ģipsi. Kas notika? Kritiens treniņā?
Jā, Francijas "Grand Prix" kvalifikācijā piedzīvoju kritienu. Protams, visi saka, ka tā bija neveiksme. Taču tā nebija neveiksme, bet vienkārši manis paša kļūda. Lēnāks braucējs, kas brauc lēno apli, brauca trajektorijā, pa kuru es biju iepriekš braucis. Es lēcienā samainīju trajektoriju, ielēcu dziļā špūrē, aizlidoju pāri pa ragiem un sarāvu īkšķa saiti, vēl norāvu kaula gabaliņu nost. Tagad četras nedēļas jāstaigā ar ģipsi, ar ortozi, pēc tam vēl kādu brīdi miers, līdz varu atgriezties uz motocikla.
Noteikti tavs pirmais jautājums ārstiem ir: "Kad varēs uz mocīša uzkāpt?" Vai šajā sezonā tu vēl ceri?
Jā, protams, es ceru atgriezties uz sezonas beigām – jūlija beigas, augusta sākums. Beļģijas posms ir 23. jūlijā. Tas ir labākajā scenārijā, ja viss tiešām norit perfekti. Ja nē, tad augusta sākumā tiešām ceru atgriezties sacensībās. Redzēsim, kā noritēs rehabilitācija, kad sākšu braukt ar mocīti, kā jutīšos, jo
līmenis MXGP klasē ir tik augsts, ka, ja atgriezies kaut vai uz 95%, tad nav pat vērts.
Līmenis tiešām ir tik augsts, ka tev ir jābūt par 100% gatavam.
Nebraukt par 100%? Neesmu tāds braucējs
Vai šajā sezonā vari pateikt, ka, katru reizi atgriežoties, tas bija par 100%? Motokrosa specifika ir tāda, ka jau pie 95% vai pat pie 80% esi gatavs atgriezties.
Jā, pēdējo reizi, kad atgriezos pēc kritiena, kas man bija treniņā, es Francijas posmā nebiju 100% gatavs, bet arī tad devos uz sacensībām ar mērķi tās aizvadīt kā treniņu, vienkārši būt sacensību apritē. Es laikam esmu tāds braucējs, kurš dziļi sevī to nespēj pieņemt. Kad esmu trasē, es gribu darīt pēc iespējas labāk, gribu būt priekšgalā, un tas mani atsviež atkal atpakaļ.
Pērn teici, ka viss ir tik forši komandā, ka dažubrīd pat liekas, ka prasās kāds spēriens. Kad tev iesper pa dibenu un pasaka: "Nomierinies." Varbūt tev vienkārši ir vajadzīgs cilvēks, kurš saka: "Paul, nomierinies. Apsēdies, atpūties un saved sevi kārtībā, un tad brauksi uz 100%."
Pavisam noteikti, jā. Apkārt ir cilvēki, kas man saka, ka vajag nomierināties. Arī no komandas nebija nekāda spiediena atgriezties. Viņi saprata, ka nebūs nekāds perfektais rezultāts, tikko kā es atgriezos, bet es sev pats esmu uzlicis tādu spiedienu, tādu mērķi.
No malas spiediens nav, bet es esmu uzlicis varbūt pārāk lielu slogu uz saviem pleciem un atgriežos par ātru, gribu pārāk daudz.
Tad sākas šīs problēmas, traumas. Šis ir labs brīdis, lai to visu pārdomātu, analizētu un nepieļautu tādas kļūdas nākotnē. Kā jau visi zina, tad mācās tikai no tā sliktā un no kļūdām.
Jau pieminēji kāpšanu uz Japānas moča. 20 gadus esi nobraucis ar KTM klases moci. Ko tas nozīmē? Tie ir tik ļoti nesaprotami kā hieroglifi? No malas skatoties, mocis kā jau mocis. Varbūt tur vēl ir velkamas paralēles ar savainojumiem, un tu vēl nepazīsti līdz galam to moci?
Nē, traumām nav velkamas paralēles ar to, ka motocikls ir citādāks. Braucēji, kuri brauc vietējā līmenī, saka: "Mocis un divi riteņi – tur nav tik liela atšķirība." Topa līmenī katra niansīte ir ļoti, ļoti svarīga. Tās atšķirības ir diezgan lielas, jo KTM austriešu grupai ir cita veida rāmji nekā japāņiem. Tāpat motoram, ir specifiski citāda amortizācija, ģeometrija močiem atšķiras. Pirmais iespaids, kad uzkāpu uz "Hondas", bija ļoti, ļoti labs. Taču, tikko sāc startēt sacensību režīmā, tu izjūti un saproti, ko vajag vairāk vai mazāk izdarīt.
Problēma bija tā, ka močus un visas detaļas mēs dabūjām ļoti vēlu pirms sezonas un nespējām aizvadīt pilnvērtīgus testus.
Sanāca, ka pirmie posmi vairāk vai mazāk bija testi, jo uz katrām sacensībām bija kaut kas jauns, kaut ko mēģinājām.
Tests ar 5. vietu – nav slikti...
Jā, un tā 5. vieta bija tāda, ka varēja būt labāk, ja ne šādas, tādas ķibelītes. Pavisam noteikti varēja būt labāk, bet es jau biju gatavs, ka sezonas sākums varbūt nebūs tik veiksmīgs un spīdošs. Es sapratu, ka komandai vēl jāiegulda darbs un tas mocītis jāizprot. Kā es teicu, viss tiešām ir ļoti mazās niansēs. Kad brauc treniņā, arī standarta mocis ir labs, tu vari pabraukt ātri. Kad esi sacensībās, tad to motociklu varam satjūnēt, dabūt nenormāli daudz zirgspēku, bet tas vienkārši nav pabraucams tādā režīmā. Viss ir mazākajās niansītēs. 450 [kubikcentimetru] MXGP klasē ar elektroniku var saregulēt tādus brīnumus, tādās niansēs ieiet, ka man pašam galva kūp, ko tur var izdarīt, vienkārši sēžot pie datora.
Atlabšanas laikā jāsaliek vairāk punktu uz i
Par komandu, kas tev apkārt strādā – gan tehniskais atbalsta dienests, gan fizioterapeiti. Kā tā ir mainījusies no iepriekšējiem gadiem? Saprotu, ka esi pieaicinājis atkal braukšanas treneri, ar kuru kopā esi strādājis un 2017. gadā izcīnīji pasaules čempiona titulu MX2 klasē. Tas bija tavs uzstādījums?
Jā, tas bija mans uzstādījums. Arī no pagājušā gada daudz domāju, ko varētu pamainīt, uzlabot, lai es pats būtu labāks. Es vienmēr gribu iet uz maksimumu un darīt visu pēc iespējas labāk, tāpēc gribu sev apkārt profesionālus un labus cilvēkus. Šosezon sāku strādāt ar citu fiziskās sagatavotības treneri, kas ir uz vietas Beļģijā. Tas bija viens no tiem uzstādījumiem, ko es gribēju – redzēt fiziskās sagatavotības treneri arī ikdienā vai kopā trenēties ar viņu. Braukšanā sāku strādāt ar Marku de Rūveru, ar kuru es kopā strādāju 2017. gadā. Mums kopā bija ļoti labi rezultāti. Ir šādas, tādas niansītes, ko es pamainīju. Komanda palika tā pati, kas sagatavo motociklus, mehāniķi bija tie paši. Fiziskajā sagatavotībā, braukšanā tika samainītas šādas, tādas lietas.
Tagad tas ir viens no uzstādījumiem, kam es traumas laikā gribu salikt nedaudz vairāk punktu uz i, lai katrs veic tieši to darbu, kas viņam ir dots,
ko es no viņiem sagaidu. Kā jau teicu, profesionālajā līmenī viss ir niansēs. Ja fiziskās sagatavotības treneris teiks vienu lietu un braukšanas treneris teiks citu lietu, tad beigās es būšu nedaudz apjucis. Gribu, lai mēs visi virzāmies vienā virzienā.
Par komandu, tiem, kas bija komandu parkā. Tur var redzēt, ka tālākajā galā ir tādi, kas ar savu treileri atbraukuši, bet, ieraugot jūsu četrus treilerus, tas bija iespaidīgi. Augstākās klases līmenis. Ar to jums viss ir nodrošināts, tā ir pasaules elite?
Jā, pavisam noteikti. Šogad mūsu komandai bija divas lielās izbīdāmās fūres, ko mēs saucam par siltumnīcām. Tās izbīdās ārā. Mūsu braucējiem viss tiešām ir nodrošināts ļoti augstā līmenī. Man ir liels pluss, ka esmu "Red Bull" atlēts, man ir iespēja iet ēst "Red Bull" viesmīlības zonā – tur ir "Red Bull" restorāns ar augstākās klases ēdienu sacensību laikā. Par to nav jāuztraucas. Aizbrauc sacensībās, un viss ir salikts pa vietām. Mums ir sava vieta, kur apģērbties, kur atpūsties. Ir televizors, kurā varam skatīties, kad brauc MX2 klases džeki vai Eiropas braucēji. Visu laiku televīzijā redzam trasi. Komandai ir klāt mehāniķi, inženieri. Viss ir tiešām augstākajā līmenī, tikai jāizdara tas darbiņš, visiem jāstrādā kopā, lai būtu rezultāts.
Cik sarežģīti vispār ir noturēties tajā līmenī? Mēs redzam, ka pasaules čempionātā Tims Heislers notraumējās, Džefrijs Hērlingss notraumējās, ik pa brīdim kāds izkrīt. Aizvadīt pilnu sezonu praktiski liekas nereāli, bet, kad skatāmies tos džekus, kas ir kopvērtējuma augšgalā, punktiņi viņiem ir visos līdz šim aizvadītajos posmos...
Jā, tā ir, ka katrā gadā ir daudz braucēju, kas izkrīt kādā no posmiem. Ir kaut vai mikro traumiņa, vai lielāka traumiņa. Sports, manuprāt, visur – ne tikai motokrosā, bet tiešām visur iet uz augšu, attīstās. Līmenis kļūst arvien augstāks, arvien grūtāk ir noturēties vai pat tur tikt.
Ja kādreiz varēja braukt uz 95% un būt TOP5, tad šobrīd, ja brauc uz 95%, tad esi 15. vietā.
Tāpēc varbūt arī ir vairāk traumu. Ja gribi būt priekšgalā, tad jābrauc uz 100%. Tas līmenis ir tuvāk. Ir desmit braucēju, kas cits citu visu laiku spiež. Ir lielāks risks kļūdīties, ir lielāks traumu risks. Tāpēc, manuprāt, ir tās traumas. Katru gadu sezonas beigās braucēju skaits, kas ir guvis punktus visos braucienos, ir ļoti minimāls.
Tu paredzi, ka nākotnē vairs nebūs tādi trīskārtēji, četrkārtēji, pieckārtēji pasaules čempioni? Lai kaut vai vienu sezonu augstā līmeni izturētu, nezinu, kādam dzelzsvīram jābūt, lai varētu to izturēt ilgstoši.
Es domāju, ka noteikti būs. Vienmēr ir kāds, kas izlec, teiksim, kā necilvēks–citplanētietis, kas ir nedaudz pārāks par visiem. Nedēļas nogalē Ķegumā redzējāt Hērlingsu – motokrosā viņš ir "citplanētietis". Viņam ir traumas. Kad krīt, viņš traumējas. Kad viņš nekrīt, tad ar viņu ir grūti konkurēt, viņu ir grūti apdzīt, jo viņš tiešām ir monstrs trasē. Varbūt drīzumā nāks nākamais tāds pats. Jebkurā sportā, manuprāt, ir tādi. Varbūt viņš ir galvastiesu pārāks par visiem. Braucot uz 95%, viņš ir vienīgais, kas joprojām ir priekšgalā. Kad visiem jābrauc uz 110% , viņš var braukt uz 95%.
Jānis Reišulis – Latvijas motokrosa citplanētietis
Domājot par nākamajiem – kā no savas perspektīvas tu redzi brāļu Reišuļu nākotni? Tu arī viņus nosauktu par Latvijas "citplanētiešiem"?
Jā, pavisam noteikti, un ne tikai par Latvijas. Es domāju, ka
Jānis [Reišulis] ir viens no tiem, uz ko skatās visi padokā [tehniskajā zonā] un visas rūpnīcas kā uz vienu no nākotnes braucējiem.
Šobrīd viņi tiešām ir izdarījuši ļoti labu darbu kā ģimene un visi apkārt kā komanda. Divi brāļi brauc topa līmenī Eiropā un, es domāju, ka drīz arī pasaulē. Tiešām ļoti apsveicami. Man ir prieks redzēt un skatīties, ka ir nākamie latvieši, kas varētu braukt pa priekšu MX2 pasaules čempionātā un MXGP pasaules čempionātā. Tagad galvenais ir turpināt smagi strādāt un neuzlikt pārāk lielu spiedienu no malas, lai to visu procesu joprojām varētu baudīt.
Cik daudz viņu ģimene ar tevi ir konsultējusies kaut kādās lietās, lai neuzkāptu uz tā paša grābekļa? Es saprotu, ka senči bija stingri ar savu skatījumu. Vienalga, kādi rūpnīcas piedāvājumi nāk, viņi saka: "Pagaidiet, mierīgi! Visu soli pa solim."
[Treneri] Roberts un Augusts [Justi] kopā strādā. Protams, es ar viņiem parunāju. Roberts man pagājušajā gadā prasīja viedokli šādos, tādos jautājumos. Viņiem ir gudri cilvēki apkārt. Ja vajadzēs padomu, es jebkurā brīdī to došu vai pateikšu savu viedokli. Arī tagad, kad ar viņiem parunāju, tur viss ir kārtībā. Komanda un ģimene zina, ko viņi grib. Viss virzās uz priekšu pareizā virzienā.
Sezonas mērķis – Nāciju motokrosā
Kāds ir tavs mērķis? Čempionātā vēl 12 posmi. Tu noteikti tagad uz kalendāru tik daudz nefokusējies, bet skaties uz nākamo vizīti pie daktera, lai noņemtu ģipsi, izņemtu diegus, lai pēc iespējas ātrāk tiktu pie kaut kādas kustības?
Jā, piektdien dodos pie daktera. Ņems nost ģipsi, izņems šuves, tad liks virsū ortozi, vēl divas nedēļas mierā. Nevarēšu kustināt īkšķi, un tad jau lēnām varēšu sākt darboties ar fizioterapeitu, veikt šādas, tādas fiziskās aktivitātes. Tad jau redzēšu, kad varēs atgriezties uz motocikla.
Uz sezonas beigām gribētos atgriezties labā formā, labā līmenī atpakaļ sacensībās.
MXGP sezona jau ir vairāk vai mazāk norakstīta, bet gribētos ar Latvijas izlasi kopā forši nostartēt Nāciju motokrosā. Cerams, ka varēšu būt komandā kopā ar brāļiem Reišuļiem.
Tu saki, ka būsi, ja vien spēsi braukt?
Pavisam noteikti. Es jau Ķegumā runāju ar brāļiem [Reišuļiem], teicu: "8. oktobrī mums jābūt gataviem."
Nāciju motokrosā 6. vieta Latvijai bija labākais rezultāts līdz šim?
Jā.
Tagad ātru atveseļošanos un tad jau kopā ar Reišuļiem un visu komandu parādīt vēl kaut ko labāku. Paldies, lai labs mājupceļš uz Beļģiju!
