Pēdējo braucienu brāļi Šici aizvadīja kā izmēģinājuma ekipāža pirms sacensību oficiālā starta. Viņu brauciena laiks gan tika uzņemts – 42,009 sekundes, un, ticiet vai nē, bet pirmajā braucienā neviens duets viņu rezultātu nepārspēja.
Juris Šics šobrīd strādā par Itālijas izlases treneri, un visi itāļu divnieki brauc ar viņa gatavotām kamanām. Jaunākais brālis Andris strādā Starptautiskajā kamaniņu sporta federācijā – viņš ir tehniskais direktors mākslīgā ledus trasēs. Pienākumu tik daudz, ka uz braucienu atskrēja un aizskrēja.
Andris Šics sarunā ar Latvijas Televīzijas "Sporta studiju" paskaidroja, ka apziņa par sportista gaitu beigām ir nepārprotama, bet
brāļi gribēja noslēguma punktu uzlikt mājas trasē skatītāju klātbūtnē.
"Tie pēdējie divi gadi ir bijuši vienmēr klusumā [pandēmijas dēļ], un es domāju, ka šodien atmosfēra [Siguldā] būs daudz labāka un daudz foršāka," gatavojoties atvadu braucienam, teica Andris Šics.
Savukārt Juris Šics pirmajā gadā pēc dueta kopīgo gaitu noslēguma jūt gluži vai kultūršoku, jo bija pierasts visu laiku būt kopā ar brāli, bet tagad katram jādzīvo savā nometnē.
"Ir daudz tādu brāļu, bet mums ar brāli tā saikne ir pavisam savādāka. Kā smējāmies, tā īsti mēs nekad neesam kāvušies, jo nav, par ko," sacīja Juris Šics.
"Vienkārši mēs zinājām, kurš ir stiprāks, un nebija jēga," brāli pavilka uz zoba Andris Šics.
"Aiziet brālīt, stingru rokturi, taisni, paralēli, sinhroni, četri gari, velkoši," jau trases starta estakādē, sēžoties kamanās, pēdējās norādes deva Andris Šics. "Perfekti saguļamies, ideāli iegriežamies, ja? Visu trasīti smuki, pārliecinoši, koncentrēti, kur vajag, tur piepalīdz, kur vajag – palaiž mierīgi, kur vajag, tur stingri pleci, ja? Ir? Jā!"
Juris Šics atzina, ka
pulveris ir sauss un daudzie braucieni visas dzīves garumā Siguldas trasē brāļiem tomēr palīdz.
"Bija patīkami tāpēc, ka pēdējos divus gadus bija bez skatītājiem, nebija cilvēku. Šodien bija pilns, to juta jau no starta – atbalsta, bļauj," pēdējā brauciena gaisotne iepriecināja Juri Šicu. "Tā sajūta, ka esi sacensībās un tevi vēro, tev jūt līdzi... Kāds par tevi fano vairāk, kāds mazāk, bet mūsu sporta veids tomēr ir vajadzīgs kādam, tas baigi priecē, ka patīk ne tikai mums."
Savus dēlus par neatlaidību un nepadošanos traumām, kā arī pastāvīgi jauniem meklējumiem kamanu uzlabošanā uzteica Jānis Šics.
"Divas pēdējās sezonas vieni no labākajiem, praktiski labākie. Nu skumji un arī patīkami – viens posms ir noslēdzies," dēlu veikumu novērtēja Jānis Šics. "Nākošais [posms] atkal sācies, nākošie 28 gadi ir mani."
Brāļu tradīcijas turpina Roberts Plūme un Mārtiņš Bots jeb Roboti – viņi divniekos Siguldā izcīnīja Eiropas sudrabu, un arī šajā stāstā nolasāms ģimenes kods.
"Ģimenes mūs ir izaudzinājušas par medaļniekiem," uzsvēra Plūme. "Par krietniem vīriem," piebilda Bots.
Plūme nekur citur pasaulē nav piedzīvojis sacensībās tik milzīgu skatītāju pūli. "Tās ovācijas un atbalsts ir tik šausmīgi liels, ka esmu ļoti pateicīgs visiem skatītājiem, kas mūs dzen uz priekšu. Fantastiska sajūta, nevar izstāstīt," atzina Roberts.
Arī Mārtiņa mamma Indra Bota priecājās par iespēju redzēt sacensības klātienē un izbaudīt milzu kopības sajūtu.
Lai arī laikapstākļi var pievilt, mājas sienas nekad nepieviļ.
Blakus trasei bija ne tikai tuvinieki, bet arī radoši draugi. Kristeru Aparjodu bronzas braucienā trases malā pavadīja arī viņa lielizmēra portrets.
"Šis, manuprāt, tapa pirms trim gadiem. Man šķiet, ka toreiz arī bija Eiropas čempionāts Siguldā," ar pamatīgā izmēra fototēlu iepazīstināja Kristera Aparjoda fans Ričards.
"Gribas ticēt, ka šis kā tāds talismans arī varētu nest veiksmi turpmāk," sacīja Aparjods.
Kamēr brāļi Šici no lielās sporta skatuves ir nokāpuši, paaudžu maiņa notikusi veiksmīgi. Bez Robotiem divniekos uz pjedestāla kāpa arī jaunie sportisti Anda Upīte/Sanija Ozoliņa un Eduards Ševics-Mikeļševics/Lūkass Krasts. Turklāt divnieka ekipāžu nākamajos gados plāno izveidot Šicu jaunās atvases.
