Intervijā Zozuļa atklāja, ka kamaniņu sportā viņu ievedusi nejaušība. Bērnībā viņa aizrāvusies ar diviem sporta veidiem – sambo un basketbolu. Bet dzīvi izmainīja nejauša tikšanās 1972. gadā ar Vizmu Milleri, kura nodarbojās ar kamaniņu sportu. Ar Milleres rekomendāciju Veru uzmeklēja treneris, un tā viņa nejauši ienāca lielajā sportā.
Viņa lieliski atceras olimpiskos startus, kad startēja PSRS komandas sastāvā. Vēl joprojām nav sarautas saites ar komandas biedriem, ar kuriem kopā viņa piedalījās 1980. gada olimpiādē.
“Ar visiem sportistiem man ir labas attiecības. Ja kaut kur satiekamies, mēs apskaujamies un bučojamies.... Mēs vienmēr esam priecīgas viena otru satikt, robežas mūs nav izšķīrušas,” saka sportiste.
Kad Vera Zozuļa pirms pāris gadiem devusies uz olimpiskajām spēlēm Sočos, viņu gaidījušas daudzas tikšanās. “Mani aicināja uz Krievijas televīziju un vispār visur bija priecīgi redzēt. It kā pēdējo 30-40 gadu nebūtu bijis,” priecājas izbijusī kamaniņu braucēja.
No lielā sporta viņa aizgāja 1984. gadā. Sāka strādāt sporta skolā “Vārpa”, nododot savas zināšanas jaunajiem sportistiem. 1991. gadā aizbrauca strādāt par treneri uz Poliju.
“Es [toreiz] tikko piedzemdēju dēlu, kaut kā viņu vajadzēja pabarot,” atcerējās Zozuļa. Pēc atgriešanās Latvijā bijušas grūtības, sākusi strādāt par fizkultūras skolotāju. Tikai Anna Orlova viņu atgriezusi kamaniņu sportā, par ko Vera ir ļoti priecīga.
2012.gadā Zozuļa uzsāka sadarbību ar Kazahstānas kamaniņu izlasi un ļoti pārdzīvojusi, kad šī komanda netika uz Soču olimpiskajām spēlēm.
Ja salīdzina nodrošinājumu kamaniņu sportistiem Latvijā un Kazahstānā, tad tālajā zemē tie ir nesalīdzināmi labāki. Toties Latvijai ir labāki sasniegumi. ''Finanšu ieguldījumi ir svarīgi. Taču galu galā visu izšķir cilvēki,” tā atzīst Zozuļa.
