Tīruma Latvijas Radio pastāstīja, ka par treneri viņa kļuva sev pašai nedaudz negaidīti, avantūriski pieņemot piedāvājumu strādāt Francijā. Taču pēc trim gadiem viņa nu ir trenere Latvijas izlasē, lai gan piedāvājumus pārcelties mājup uzklausīja jau iepriekš.
"Man bija labi arī Francijā, bet laikam par labu Latvijai ir tas, ka tās ir manas mājas, mani cilvēki un mana māsa [kamaniņbraucēja Elīza Cauce], kam gribēju palīdzēt, jo olimpiāde ir tuvu," atgriešanās motivāciju atklāja Tīruma.
Par treneri kļuvusī 32 gadus vecā speciāliste atzina, ka Francijas kamaniņu sportā viņai pietrūcis ambīciju. Francijas bērnus Tīruma raksturoja kā ļoti perspektīvus, bet sistēma sporta veidā nav vēl nobriedusi, un francūži paši to zina. Ambīciju pietrūcis tieši sporta veida vadībai, kam interese par Francijas kamaniņu sporta izaugsmi bijusi ļoti maza.
Francijai ir visas iespējas, taču lielajai valstij ar nopietniem finanšu resursiem nav vēlmes sevi pierādīt kamaniņu sportā. Savukārt latvieši dara, ko var, lai parādītu, ka neesam maza tauta, bet gan lieli savā varenībā un gribēšanā, uzsvēra trenere.
"Mūsu spēks ir nepadošanās un cīņasspars, tā ir mūsu dzirkstelīte, kas dod rezultātus," teica Tīruma.
Līdz 2014.gada Soču ziemas olimpiskajām spēlēm Tīruma vēl palika Francijā, lai nepamestu iesākto darbu pusratā. Jau šopavasar Latvijas Kamaniņu sporta federācijas (LKSF) prezidents Atis Strenga nāca klajā ar konkrētu darba piedāvājumu, ko Tīruma ne uzreiz, bet pēc pārdomām pieņēma.
Latvijas kamaniņu sporta virtuvi Tīruma raksturo kā labi noorganizētu, un viņa būs gandarīta, ja ar savām zināšanām varēs palīdzēt gūt augstākus sasniegumus. Tieši tas ir dzinulis, kas mudina treneri strādāt.
