Pērn pasaulē bija tikai trīs pieaugušo sieviešu ekipāžas, šogad tādas ir jau 12, turklāt virkne dāmu pārsēdušās divniekā no vieninieka kamanām, un šāda tendence noteikti turpināsies, tuvojoties 2026. gadam. Latvijā ir trīs dāmu divnieki – viens pieaugušo un divi junioru vecuma braucējām.
Sieviešu divnieku kamanas ir gana standartizētas un zemas drošības apsvērumu dēļ.
"Garākā, smagākā sēž augšā, apakšējā mēģina ierūmēties mazajā vietiņā, jo baigi daudz tur nav vietas," ar savām kamanām Latvijas Televīzijas "Sporta studiju" iepazīstināja Upīte. "Pirmais ir, ka es uzsēžos uz sava buciņa, un iedodu sistēmas [saites] Sanijai, lai viņa aiztaisa. Pēc tam viņa ieliek kājas iekšā, tādējādi iegūstot savu starta pozīciju. Pēc tam, izraujot startu, kamēr es guļos un satveru savus rokturus, viņa arī mēģina pabīdīties uz priekšu, lai tiktu līdz savai braukšanas pozīcijai. Es stūrēju vairāk ar kājām un rokturiem. Sanija vairāk ar pleciem un mēģina piepalīdzēt ar kājām arī, ja tiek līdz ragiem."
Ozoliņa kamanās nonāca vēlu, bet tas nav liedzis viņai gūt panākumus kopā ar pieredzējušāko Upīti.
"Man bija 16 gadi, kad es sāku, kas ir ļoti, ļoti vēlu. Principā neiespējami pieraut klāt visiem," atzina Ozoliņa. "Un tad kaut kā ar visu treneru palīdzību tiku līdz Murjāņiem. Murjāņos mani salika kopā ar Andu Upīti un sākām braukt divniekā."
Upīte ilgus gadus brauca vienvietīgajā ekipāžā, līdz Murjāņu kausa izcīņā no zemākām starta vietām pamēģināja braukt divniekā.
"Treneri redzēja, ka es esmu spējīga nobraukt divniekā," teica Upīte. "Tad arī kaut kā sanāca, ka vienvietīgajā ekipāžā nebiju tik konkurētspējīga un ka divvietīgā ekipāža būs tā īstā."
Latvijas kamaniņu izlases treneris un mehāniķis Sandris Bērziņš pastāstīja, ka
visas sieviešu divnieku kamanas ražo Austrijā, "Kästle" rūpnīcā. Tās ir standartizētas vienādas trīs izmēru kamanas, kam atļautas tikai nelielas izmaiņas.
"Paši nevaram taisīt visu – aptecētājs ir vienāds visām meitenēm. Redz, kur sertifikāts, ko nedrīkst aizlīmēt ciet, lai var redzēt, ka "Kästle" to taisa," kamanas izrādīja Bērziņš. "Pārējais, arī ragi tieši tādi paši tiek iedoti. Vienīgais, ko varam pārtaisīt, ir ragu gali, kur kājas liek meitenes un ar ko stūrē. Pārējais viss ir pilnīgs standarts no rūpnīcas. Kronšteini, kas tur ragus, visām meitenēm ir vienādi, visi dzelži ir pilnīgi standartizēti. Vienīgie regulējumi – var platāk, šaurāk salikt kamanas, lai vieglāk stūrēt. Ir speciālas uzpariktītes tur, kuras mēs negribam rādīt."
Ozoliņa piekrīt, ka kamanas ir ļoti stabilas, un tas būtiski mazina kritiena iespēju, kas gan tā tik un tā saglabājas. Tomēr vīriešu divnieku kamanās ir daudz lielāka iespēja nokrist, atzina viņas pāriniece Upīte.
"Ja ņem simt braucienu, tad mēs izkrītam labi ja divus," paskaidroja Ozoliņa. "Varētu teikt, ka procentuālā iespēja izkrist ir diezgan maza, bet viņa, protams, ir."
"Man bija iespēja braukt arī ar vīriešu divvietīgo ekipāžu, tāpēc droši vien varētu teikt, ka tiešām sieviešu ekipāža ir drošāka, zemāka," uzsvēra Upīte. "No daudzām situācijām šīs sieviešu kamanas ir izglābušas, kur vajadzēja būt diezgan sliktam iznākumam."
Pērn oficiāli kļuva zināms, ka sieviešu divnieku sacensības ir iekļautas 2026. gada ziemas olimpisko spēļu programmā, un tieši tas mudina duetu treniņos ieguldīt visus spēkus.
"Strādāts tiek tikai olimpiādes dēļ. Tāpēc jau sieviešu divniekā tik daudzi mēģina rauties šobrīd, lai tiktu uz to olimpiādi," atzina Upīte. "Visi lielākoties uzskata, ka tur būs vieglāk izcīnīt medaļas, bet darbs, manuprāt, ir vēl lielāks jāiegulda. Divvietīga ekipāža ir smagāka disciplīna. Tas nav tā vienkārši – iekāpi, brauc. Tur ir daudzreiz vairāk nianšu, kas jāievēro, lai tiktu vispār līdz finišam."
Upīte un Ozoliņa šosezon ir startējušas divos no četriem Pasaules kausa posmiem, jo nedevās uz sacensībām Ziemeļamerikā. Janvāra pirmajā nedēļas nogalē posmā Siguldā latvietes uzvarēja, bet pirmajās sacīkstēs decembra sākumā Īglsas trasē Austrijā ierindojās uzreiz aiz laureātu trijnieka, kas duetu Pasaules kausa sezonas pusceļā kopvērtējumā ierindo 8. vietā.
