Olimpiskā ceļa sākums. Latvijas konkūrists Neretnieks atminas pirmos soļus jāšanas sportā

Latvijas konkūra jātnieks Kristaps Neretnieks jau gada sākumā nodrošināja dalību Parīzes olimpiskajās spēlēs, un spraigā gatavošanās četrgades lielākajam sporta forumam uzliek daudz pienākumu, tomēr viņš labprāt paciemojas Lielvārdes pusē pie sava pirmā trenera Daiņa Ozola. Ceļa sākums jāšanas sportā Kristapam bija sarežģīts, bet apņēmība palīdzēja panākt savu. 

Kristaps uzaudzis laukos netālu no Salacas, Vidzemes ziemeļos. Mammai bijusi neliela pieredze ar jāšanu, un tieši no Daiņa Ozola iegādāts pirmais zirgs – ķēve Formula. Amizants gan bijis mammas centiens iejāt zirgu. 

"Uzliku seglus, un viņa negāja uz priekšu. Viņa gāja tikai atpakaļgaitā. Viņa nemeta zemē, neko sliktu nedarīja. Viņa gāja tikai atpakaļ. Atceros – viņa gāja no viena pļavas stūra līdz otram stūrim," atmiņās gremdējas Neretnieks.

Latvijas vadošais konkūrists piekrīt, ka karjeras pirmie soļi ceļā pretim olimpiskajām spēlēm sperti tieši trenera Ozola saimniecībā.

"Te sākās pats grūtākais. Pirmie grūtie treniņi, teiksim tā. Pirmās trīs vasaras tādā nopietnā treniņu procesā. Šis ir tas laukums, kurā esmu ļoti daudz laika pavadījis. Ļoti daudz jājis, lecis, un ļoti daudz kritis," sacīja sportists.

Kristaps uz "Annām" Lielvārdes pusē cenšas atbraukt vismaz pāris reizes gadā, lai apciemotu savu pirmo treneri Daini Ozolu. Kā allaž – sarunas par zirgiem, saimnieks izrāda, ko jaunu uzbūvējis, kā Ozols gatavo melno ozolu, un, protams, neizpaliek arī mednieku stāsti.

Mazais Ozols – tā kāds reiz nosaucis Kristapu sacensībās. Un diezgan loģiski, jo mācekļi taču kopē skolotājus. Abus vieno spītība darbā ar zirgiem. 

"Dainis tajā laikā noteikti bija viens no Latvijas labākajiem jātniekiem, un skaidrs, ka viņš bija autoritāte. Un, protams, bija jāmēģina no viņa mācīties, cik vien var. Daini noraksturot varu – viņš pēc rakstura ir tāds diezgan spītīgs cilvēks. Tam var būt gan labas nozīmes, gan ne tik labas. Bet varbūt no turienes arī mazliet nāk kaut kāda neatlaidība panākt savu mērķi, ko tu gribi sasniegt," par darbu Ozola paspārnē stāstīja Neretnieks.

Arī Ozols dalījās ar stāstu par sava audzēkņa nepiekāpību darbā ar zirgiem.

"Nu tāds pats kāds viņš tagad ir – kad ir kaut ko iedomājies, viņš dara. Kamēr viņš nav izdarījis… Raksturs baigi nav mainījies. Kādreiz bija jāaiziet zirgs noķert, viņš varēja pusdienu nosēdēt. Pie mucas gaidīt, kad tos zirgus varēs noķert.

Viņš saka: "Dzert ta jūs gribēsiet, tāpat atnāksiet." Es jau gāju skatīties, kur viņš palicis. Nē, viņš gaida, kad tie zirgi atnāks. Viņam bija jāatved viens. Un atnāca arī ar zirgu," par Neretnieka nepiekāpību stāstīja viņa pirmais treneris.

Ozola saimniecībā ir 40 līdz 50 zirgu. Precīzu skaitli nemaz nevarēja nosaukt. Dainis atzīst, ka ļoti daudz cenšas mācīties un izprast zirgu savstarpējo komunikāciju. Un lielākais azarts esot kaut ko iemācīt vai panākt no  nepaklausīgiem un spītīgiem zirgiem. Pēc kādām sacensībām viņam reiz piedāvāja 700 tūkstošus eiro par zirgu Gvidonu, Dainis no darījuma atteicies.  

"Es sievu un bērnus nepārdodu. Bet sieva pati aizgāja. Nē, es nevienā brīdī nenožēloju, ka es neesmu pārdevis. Jo iztērēt naudu – tā nav māksla. Bet tik daudz, cik viņš man ir samācījis, diez vai es kaut kur būtu iemācījies," savā izvēlē nepārdot Gvidonu drošs ir Ozols.

Lec zirgi, ne jau papīri – tā Dainis vērtē jātnieku sporta biznesa pusi, jo pasaulē ir zirgi, kas tiek iegādāti pat par 50 līdz 60 miljoniem eiro. Viņš sporta zirgus salīdzina ar jebkuriem citiem pasaules klases sportistiem.

"Tāpēc jau viņi maksā lielu naudu, jo tiem cilvēkiem ir nauda un viņi grib nopirkt zirgu ar papīriem. Bet, ja viņš nav uzprasījis sportistam, vai tas zirgs ir sporta zirgs, tad viņš grib no viņa tikai tāpēc, ka viņam ir papīri… Nē, tā nav. Nu ir sporta zirgs. Tā kā mums ir Porziņģis. Ja viņš nemestu tās bumbas, nepietiktu ar to vien, ka viņam ir augums. Bet viņš labi spēlē, tāpēc laikam viņam maksā to naudu. Tikai par to, ko viņš var izdarīt. Nevis par papīriem. Neviens neprasa, kas ir mamma, tētis," par sporta zirgu biznesu stāstīja Ozols.

Nonākot līdz Porziņģim un viņa auguma aprisēm, nevar nepieminēt Ozola sasniegto – viņš ir Latvijas rekordists augstlēkšanā. Ar zirgu spējis pārlēkt 2,15 metru augstumam, tātad Porziņģim ar pavisam nedaudz pieliektu galvu. Kādā šovā Neretniekam gan izdevies pieveikt 2,20 metru augstumu, taču tās nebija oficiālas sacensības, tāpēc rekordists joprojām ir Ozols.

Neretnieks 2021. gadā olimpiskajās spēlēs ar zirgu "Valour" izcīnīja 23. vietu 73 dalībnieku konkurencē. Parīzes olimpiskajās spēlēs viņš startēs ar zirgu "Palladium".

Ceļš uz Parīzi bijis daudz gludāks nekā pirms Tokijas. 34 gadus vecais sportists uzskata, ka tas ir tikai viņa sportisko gaitu sākums. Dainis Ozols, kurš nav atmetis cerības arī pats piedalīties olimpiskajās spēlēs, atgādina, ka Brazīlijā par olimpisko čempionu kļuva brits Niks Skeltons, zeltu izcīnot 58 gadu vecumā. Līdz ar to termins "par vecu" jāšanas sportā gandrīz vai nevar būt attaisnojums.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti