Pašlaik Latvijas hokejisti Vācijas tirgū nekotējas tik augstu kā ziemeļamerikāņi un ziemeļvalstu spēlētāji, tomēr Rihards arī ar savu ieguldījumu vēlas situāciju mainīt. Bukarts vēlas, lai DEL būtu vairāk latviešu un komandas ar viņiem kļūtu spēcīgākas.
Vācijā augstais dzīves līmenis un likuma vara nodrošina, ka klubā spēlētājam jebkurā gadījumā pienākas pilna alga un sociālās garantijas.
Ja Čehijā vai Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) klubs var spēlētāju atbrīvot, izmaksājot tikai noteiktu algas procentu, tad Vācijā tas nav iespējams, teica Bukarts. Arī pārejot uz citu komandu, Vācijā spēlētājs var būt drošs, ka saņems visu, kas pienākas.
"Šeit ir godīga valsts, dzīves līmenis un kvalitāte ir ļoti augsta," uzsvēra Bukarts. "Gan ģimenei ir labi dzīvot, gan pašam. Ir visas apdrošināšanas. Valsts domā par saviem iedzīvotājiem."
Diseldorfas komandā spēlējošs zviedrs Bukartam teicis, ka Vācijas hokejā maksā vairāk nekā Zviedrijā. Tādēļ
daudzi spēlētāji pēc karjeras beigām Nacionālajā hokeja līgā (NHL) negrib saistīties ar Krieviju un braukt uz KHL, bet izvēlas Vāciju labas algas un augsta dzīves līmeņa dēļ.
Bukarts DEL līgu pielīdzina Kanādas hokejam ar ātru spēli, lieliem un spēcīgiem aizsargiem, kas nedod vietu vārtu priekšā. Stipru nacionālo čempionātu Rihards uzskata par atslēgas punktu hokeja attīstībai valstī. Viņaprāt, tieši tādēļ Vācijas valstsvienība ir kļuvusi par topa komandu, kam tikai mazliet pietrūka līdz olimpiskajam zeltam. Rihards uzsvēra, ka tā ir Latvijas problēma, jo pēc junioru vecuma ne visiem ir kur attīstīties, bet virslīgas līmenis nav pietiekams.
Kļūstot vecākam, svarīgāki ir komandas panākumi, nevis sava statistika, jo katrs grib palikt vēsturē ar to, ko izcīnījis, pastāstīja Bukarts. Viņš hokejā ir no piecu gadu vecuma un katrs karjeras posms ir kaut ko iemācījis. Uzbrucējs gan piebilda, ka pieaugušo līmenis ir kā diena pret nakti salīdzinājumā ar bērnu un jauniešu hokeju.
Līdz junioru vecumam Bukarts meta vārtus vienus pēc otriem un pie tā pierada, tādēļ no sevis gaidīja tikpat rezultatīvu sniegumu arī pieaugušo hokejā, kur jau ir cits līmenis.
Pašlaik Bukartam ir 24 gadi, kas hokejā nav daudz. Viņš ir apņēmies turpināt pacietīgi strādāt un gaidīt savu iespēju, jo labākais vecums 26 līdz 28 gadi. Leģionāra gaitās Eiropā hokejists ir no 21 gada vecuma un atzīst, ka daudzi treneri nepaļausies uz šāda vecuma spēlētāju kā komandas līderi. Rihards saskata, ka viņam ir dotas iespējas, bet ne līdz galam uzticoties.
"Vienmēr esmu bijis starp otro un trešo maiņu," teica Bukarts. "Domāju, laika gaitā pienāks arī mana iespēja, kad treneri dos iespēju spēlēt pirmajā maiņā un īsta līdera lomā, kad komandas uzvaras daudz būs atkarīgas no manis."
Par saviem trumpjiem Rihards uzskata labu metienu, ātru slidošanu un spēka spēli,
taču viņš rēķinās, ka katrā klubā sevi jāapliecina no jauna un jāiedzīvojas. Pēdējos trīs gados Rihards ir spēlējis trijās komandās un atzīst, ka nav viegls process sarast ar jauniem komandas biedriem, menedžeriem, kluba prezidentiem un faniem, kam visiem jāiepatīkas. Pārdzīvojumus un neveiksmes Bukarts dēvē par sporta sastāvdaļu, tādēļ cenšas tikt pāri ne tiem vieglākajiem brīžiem. Viņš uzsver, ka kāpumus un kritumus iztur spēcīgākie.
Savukārt spēlēšanu valstsvienībā Rihards uzskata par ķirsīti uz putukrējuma. Katrs pievienošanos izlasei uztver savādāk, bet ir forši būt kopā un cīnīties par savu valsti, viņš paskaidroja. Spēlēšana izlasē Rihardam raisa neaprakstāmas un par naudu nenopērkamas emocijas, kad tūkstošiem fanu dzied Latvijas himnu. Viņš gan uzsvēra, ka
izlase nav obligāts pasākums, bet gan cieņas un goda izrādīšana savai valstij.
Viņaprāt, līdzjutēji nereti neaizdomājas par to, ka hokejistiem sezonā ir daudz spēļu un traumu, bet viņi brauc uz pasaules čempionātu, lai pārstāvētu savu valsti. Bukarts nešaubās, ka Latvijas izlase labās auras dēļ ir pelnījusi reiz pasaules čempionātā tikt tālāk par ceturtdaļfinālu.
