Māju sajūta Mikam arvien ir Upesciemā, kur pavadīts bērnības laiks, un arī pašlaik viņš noteikti gribētu tur dzīvot. Tur kopā ar draugiem hokejs spēlēts pagalmā, un sports Indrašim vienmēr paticis. Tēva aizvests uz hokeju, tur viņš arī palicis.
"Neko citu negribēju darīt, gribēju spēlēt hokeju visu laiku, nekas cits man nav bijis," saka uzbrucējs. "Man ir mērķis, es eju un cīnos par to. Es pats sev vienmēr esmu ticējis; ja neticēsi sev, nekā nebūs. Nolaidīsi rokas, nekas nesanāks."
Protams, jaunajam hokejistam sportista gaitu pirmsākumos bija brīži, kad kaut kas neizdevās, un viņš teica tētim, ka hokeju vairs nespēlēs. Tēvs tad noteicis, ka par treniņiem ir samaksāts līdz mēneša beigām, un līdz tam laikam vēl jāturpina. Kad pienākušas mēneša beigas, Miks jau bija aizmirsis, ka grib beigt spēlēt.
Mika bērnības draugs Edgars Gaross atgādina, ka Indrašim ir vienas no Latvijas hokejā labākajām rokām, bet veiklība un prasmes nav pašas no sevis radušās. Tēva mudināts, Miks ārā mētājis un driblējis bumbiņu vai ripu. Ar ripu maisu viņš pie mājas devies aiz garāžām un tur darbojās nereti vienatnē. Vecāki Mikam bijuši stingri - vispirms mācības, tad hokejs un tikai pēc tam viss pārējais.
Pirmo reizi uz Latvijas izlases treniņiem Indraši pasauca, kad valstsvienības ģenerālmenedžeris bija Sandis Ozoliņš un galvenais treneris - Oļegs Znaroks. Indrašis joprojām labi atceras pirmos vārtus pret hokeja lielvalsti Krieviju, kā trāpījis vārtu tālajā stūrī.
Puikas gados mājās Mikam visa istaba bija izlīmēta ar plakātiem, uz kuriem bija arī Sandis Ozoliņš. Indrašis uzsver, ka Sandis hokejistiem ir liela autoritāte, un visi viņā klausījušies atvērtu muti. Mikam viņš daudz ko stāstījis, mācījis un palīdzējis.
Ja Ozoliņš ir vienīgais latvietis, kurš vinnējis Nacionālās hokeja līgas (NHL) Stenlija kausu, Indrašis gribētu kļūt par pirmo, kurš pacels virs galvas Gagarina kausu.
