Pirmās un spilgtākās atmiņas par hokeju Grāveram ir no spēlēm pagalmā, kur valdīja īsta spēles ķīmija. Spēlējot tur trijatā vai četratā, viņš ar draugu varēja saprasties no pusvārda. Savukārt lielais hokejs ar īstām nūjām, slidām un ķiverēm tolaik šķita kas pilnīgi neaizsniedzams, jo puikām pat tikt pie nūjas nebija vienkārši. "Nekad dzīvē laikam," savas tālaika lielā hokeja sajūtas atceras Grāvers.
Tomēr deviņdesmito gadu beigās Grāvers spēlēja hokeju uz lielā ledus ar īstām slidām, turklāt ar Helmuta Baldera iedotu nūju - mūziķu un žurnālistu komanda tikās ar Latvijas sieviešu izlasi.
Grāvers atzīst, ka vēl tagad jūt sevī puiku, kas saka, ka tūlīt ies uz ledus un kalnus gāzīs, bet ķermenis runā pretim, ka nekas nebūs. Aiza starp puicisko gribēšanu un varēšanu ir tik liela, ka reizēm jāapdomā, vai vairāk trenēties, vai varbūt nespēlēt vispār, piebilst mūziķis.
"Gribas, bet aplauzieni arī ir lieli, kad nesanāk. Tā ir briesmīga sajūta," ar smaidu savus iespaidus hokeja laukumā raksturo Grāvers, kurš arī dēlu ved spēlēt hokeju.
Grāveram laukumā pietiek ar mazu vienu veiksmīgu saspēli, lai diena būtu izdevusies, jo hokejā viņam visvairāk patīk saprašanās laukumā, un tieši tā sniedz jaukākās sajūtas. Viss pārējais ir tā, kā nu sanāk. Uz savas nūjas Grāvers katrus iemestus vārtus atzīmē ar iegrieztu robiņu gluži kā karavīrs. Viņš lēš, ka uz iepriekšējās nūjas bijuši kādi 17 robiņi, bet uz jaunās nūjas to ir tikai kādi četri. Mūziķis atzīst, ka nav nekāds nūju lauzējs, un līdz ar to hokejā viņa statistika nav tā dižākā.
Koncerts pats par sevi jau ir kā uzvara, tādēļ Grāveram pēc tā ir vieglāk aizmigt nekā pēc hokeja spēles. Savukārt zaudēts hokeja mačs mūziķim arī vēlā vakarā vēl ilgi liedz iemigt, jo jādomā par to, kas nav izdevies.
