Sporta pils projektēšana sākās sešdesmito gadu beigās un, lai iekļautos celtniecības termiņos, Rīgā neļāva īstenot individuālu projektu. Par pamatu uzdeva ņemt tipveida projektu, kas tobrīd pēdējā versijā bija uzbūvēta Almati. No Latvijas speciālisti devās uz Kazahstānu komandējumā, lai aplūkotu, kā vienstāva būve izskatās dabā, atceras arhitekts Krauklis. Viņš tomēr pamanījies veikt projektā izmaiņas un pārveidoja iekšējo plānojumu, lai Sporta pilij būtu vismaz divi stāvi.
Sarežģīta problēma Sporta pils tapšanā bija arēnas tablo. Pasūtot to ārzemēs - Šveicē vai Japānā -, būtu jāgaida vairāk nekā gads un jānodrošina 50 kvadrātmetru palīgtelpa tablo apkalpošanai. Visbeidzot izrādījās, ka VEF speciālisti tablo spēj izgatavot fantastiski īsā laikā - trijos mēnešos, turklāt ierīces apkalpošanai pietika ar nepilniem pārdesmit kvadrātmetriem balkona platības.
VEF tablo izrādījās pārāks par Rietumos piedāvāto, atceras Krauklis.
Ar īpašu aizkustinājumu arhitekts atceras ungāru ražojuma rūdītā stikla ārējās ieejas durvis. Kā dāvana no ražotāja bija lielie durvju metāla rokturi ar Rīgas ģerboni.
Savukārt bijušais Rīgas "Dinamo" uzbrucējs Aleksandrs Klinšovs atceras, ka sešdesmito gadu beigās spēlēt atklātā ledus laukumā vairs nebija prestiži un visi gaidīja jauno arēnu.
Kad notika celtniecība, talkās iesaistījās arī meistarkomandas hokejisti, turklāt strādāja apzinīgi un paveica daudz.
Sporta pils palīdzēja "Dinamo" ātri pakāpties augstāk par pirmo līgu un iekļūt PSRS augstākajā līgā, stāstīja Klinšovs.
"Kad līdzjutēji Sporta pilī kliedza: "Sarauj!", spēlēt bija daudz, daudz vieglāk," hokejista gaitas atmiņā atsauca Klinšovs. Viņš atceras, ka skatītāju sajūsmai nebija robežu un līdzjutēji ilgu laiku neizklīda pēc spēles ar Čeļabinskas klubu, kad "Dinamo" nodrošināja dalību augstākajā līgā. Klinšovs nešaubās, ka
Sporta pilij bija liela loma "Dinamo" panākumos hokeja laukumā, un arī citas komandas spēlēt Rīgā ieradušās labprāt.
Rīgas Sporta pils ilggadējā darbiniece Anita Glāzniece savu darbu ļoti mīlēja un ielika tajā visu dvēseli. Vēl tagad viņa glabā Sporta pils karogu un simbolisko lielo atslēgu, ar kuru atvērt gan vairs nav ko. Glāzniece atzīst, ka ikoniskajai būvei pēdējos gados nebija īsta saimnieka, tādēļ nekādi attīstības plāni nepiepildījās. Viņa sapņo par iespēju nākamgad 15.aprīlī atnākt uz pašlaik pamesto vietu Krišjāņa Barona ielā, lai atzīmētu Sporta pils 50. dzimšanas dienu.
