Kalniņš nu ir trešais Latvijas vārtsargs ar lielāko spēļu skaitu Rīgas "Dinamo" sastāvā, taču viņa karjeras gaitas nav bijušas tipiskas. Trīs sezonas viņš spēlēja Ungārijā, līdz izpelnījās atzinību augstākā līmenī un sagaidīja savu iespēju.
Par vietu valstsvienībā Kalniņš bijis gatavs konkurēt, pat zinot, ka viņam nekas nav garantēts. Vārtsargs uzsvēra, ka pats gribējis būt izlasē, bet, iespējams, bez drošas vietas valstsvienībā nebūtu atsaucies uzaicinājumam, ja būtu desmit gadu vecāks.
Pastāvīgi dzīvot Kalniņš iemācījies internātā Liepājā, kur nonāca 12 gadu vecumā, lai gan ir pats no Raganas. Viņš arī smej, ka ir normāls cilvēks, bet tas, ka vārtsargi ir dīvaini un var atļauties darīt dīvainākas lietas, ir tikai stereotips.
Arī Kalniņš nezināja izskaidrot, kādēļ "Dinamo" ir tik daudz zaudējumu ar vienu vārtu starpību. Turklāt oktobrī komanda četras spēles pēc kārtas zaudētas pēcspēles metienos. Iespējams, vainīga psiholoģija, sprieda vārtsargs.
Savā pirmajā KHL sezonā Kalniņam Krievijā nekādu īpašo pārsteigumu nav bijis, jo nav citu kontaktu, kā tikai lidmašīnā, viesnīcā un ledus hallē. Sezonas turpinājumā Kalniņš pēkšņus brīnumus negaida. Viņš atgādināja nule kā par "Dinamo" galvenā trenera palīgu kļuvušā Sanda Ozoliņa teikto, ka ar vienu mājienu komanda pēkšņi nesāks tikai uzvarēt un nebūs neviena zaudējuma.
